— Atvainojiet, — viņš nomurmināja. — Es nezinu, kas man šovakar noticis!
Rjē viegli uzsita ierēdnim pa plecu un sacīja, ka viņš tam gribētu palīdzēt un stāstījums viņu ļoti interesējot. Grans likās kaut cik nomierināmies un, kad viņi bija aizgājuši līdz tā mājai, pēc īsas vilcināšanās aicināja ārstu uz brīdi uzkāpt augšā. Rjē bija ar mieru.
Ēdamistabā Grans lūdza viņu apsēsties pie galda, uz kura bija sīkā rokrakstā aprakstītas papīra lapas vienos svītrojumos.
— Jā, tas ir tas pats, — Grans atbildēja uz ārsta vaicājošo skatienu. — Bet vai jūs nevēlaties kaut ko iedzert? Man ir drusku vīna.
Rjē atteicās. Viņš skatījās uz papīra lapām.
— Neskatieties, — Grans sacīja. — Tas ir mans pirmais teikums. Tas mani nomoka, ļoti nomoka.
Arī Grans lūkojās uz visām šīm aprakstītajām lapām, un viņa roku, šķiet, nepārvarami pievilka viena no tām, ko viņš paņēma un turēja tā, ka tai cauri spīdēja abažūra neaizsegtās elektriskās spuldzes gaisma. Lapa viņa rokā drebēja. Rjē ievēroja, ka ierēdņa piere ir mikla.
— Apsēdieties un nolasiet to man, — viņš sacīja.
Grans pavērās viņā un tā kā pateicīgi pasmaidīja.
Jā, viņš teica, «— man liekas, es to vēlētos.
Viņš brīdi pagaidīja, joprojām skatīdamies uz papīra lapu, tad apsēdās. Tai pašā laikā Rjē klausījās it kā neskaidrā dūkoņā, kas pilsētā šķita atbildam sērgas svel- poņai. Sai mirklī viņš negaidīti asi uztvēra visu pilsētu, kas pletās pie viņa kājām, uztvēra iežogoto pasauli, ko tā veidoja, un drausmīgās gaudas, kuras tā naktī apslāpēja. Grana balss skanēja dobji: «Kādā skaistā maija mēneša rītā eleganta amazone uz lieliskas «alazanu» ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.» Atkal iestājās klusums, un līdz ar to kļuva dzirdama ciešanās grimušās pilsētas nenoteiktā dūkoņa. Grans bija nolicis papīra lapu uz galda, bet vēl arvien to vēroja. Pēc brīža viņš pacēla acis.
— Ko jūs par to domājat?
Rjē atbildēja, ka šāds sākums modinot interesi par turpinājumu. Bet ierēdnis visai mundri iebilda, ka tas neesot pareizais viedoklis. Viņš uzsita ar delnu pa papīriem.
— Tas ir tikai aptuvens variants. Kad man izdosies pilnībā sniegt to ainu, ko es redzu iztēlē, kad mans teikums iegūs pašas šīs izjādes rikšu ritmu — viens, div, trīs, viens, div, trīs, — pārējais jau nāks vieglāk, un, galvenais, ilūzija jau pašā sākumā būs tāda, ka varēs sacīt: «Cepuri nost!»
Bet, lai to panāktu, vēl daudz jāstrādā. Viņš nekad nebūšot ar mieru nodot teikumu spiestuvē tādu, kāds tas ir tagad. Lai gan reizēm tas viņu apmierinot, tomēr viņš apzinoties, ka tajā vēl neesot īsti ietverta visa realitāte un savā ziņā tam piemītot noskaņas vieglums, kas piešķirot gan attālu, tomēr nenoliedzamu līdzību ar klišeju. Tāda vismaz bija Grana vārdu jēga, kad viņi izdzirdēja lejā zem logiem skrienam cilvēkus. Rjē piecēlās.
— Jūs redzēsit, ko es no tā iztaisīšu, — Grans sacīja un, pagriezies pret logu, piebilda: — Kad tas viss būs beidzies.
Taču atkal kļuva dzirdama steidzīgu soļu klaudzoņa. Rjē jau kāpa lejup, un, kad viņš bija uz ielas, divi vīrieši pagāja viņam garām. Acīmredzot tie devās uz pilsētas vārtiem. Daži no mūsu pilsoņiem patiešām, sajukuši no karstuma un mēra, bija jau ķērušies pie varas darbiem un mēģinājuši apmānīt sargposteņu modrumu, lai izbēgtu ārpus pilsētas.
Citi, kā Rambērs, arī mēģināja bēgt no mostošās panikas atmosfēras, tikai ar vēl lielāku neatlaidību un izvei- ribu, kam gan tāpēc nebija lielāku panākumu. Vispirms Rambērs turpināja savus oficiālos gājienus. Pēc viņa paša vārdiem, Rambērs vienmēr domājis, ka neatlaidība galu galā uzvar, un, no viena viedok|a raugoties, tāds jau bija viņa arods — mācēt izkulties no nepatikšanām. Tad nu viņš bija apstaigājis daudzus jo daudzus ierēdņus un cilvēkus, par kuru pieredzi parasti nemēdz šaubīties. Taču šai gadījumā viņu pieredze nederēja nekur. Visbiežāk tie bija cilvēki ar noteiktiem un precīzi pamatotiem uzskatiem par visu, kas attiecās uz bankas darījumiem vai eksportu, vai citrusaugjiem, vai arī vīnu tirdzniecību; viņiem bija neapšaubāmas zināšanas apdrošināšanas un strīdīgos tieslietu jautājumos, nemaz nerunājot par diplomiem un acīm redzamu labu gribu. Un tieši visvairāk pārsteidza viņu visu labā griba. Bet attiecībā uz mēri viņu zināšanas gandrīz līdzinājās nullei.
Tomēr katram no viņiem un katrreiz, kad vien radās iespēja, Rambērs bija aizstāvējis savu prasību. Viņa pamatojums balstījās uz to, ka viņš ir svešinieks mūsu pilsētā, un tāpēc viņa gadījums jāizskata atsevišķi. Vispār žurnālista uzklausītāji šo viedokli nebūt neapstrīdēja. Bet parasti tie viņam aizrādīja, ka tādā pašā situācijā ir lielāks skaits cilvēku un tāpēc viņa gadījums nebūt nav tik ārkārtējs, kā viņš iedomājās. Pret to Rambērs varēja iebilst, ka tas viņa pierādījumu pa/natos neko nemaina, taču viņam tika atbildēts, ka jebkura labvēlīga rīcība izraisītu administratīvus sarežģījumus un riskētu radīt to, ko, lietojot visai pretīgu apzīmējumu, mēdz saukt par precedentu. Pēc klasifikācijas, kādu Rambērs ieteica ārstam Rjē, šāda veida prātotāji piederēja pie forinālistu kategorijas. Līdzās viņiem bija vēl tukšu salmu kulstītāji, kas mierināja prasītāju, ka tā jau nevarot ilgi turpināties, un kuri, neskopodamies ar labiem padomiem, kad rio viņiem prasīja noteiktus lēmumus, uzmundrināja Rambēru, sacīdami, ka tās jau esot tikai pārejošas bēdas. Bija arī pašapzinīgie, kas lūdza apmeklētāju atstāt iesniegumu ar īsu viņa gadījuma izklāstu un paziņoja, ka tie tad izlemšot jautājumu; bija sīkie ierēdnīši, kas piedāvāja dzīvokļu talonus vai lētu pansiju adreses, un metodiķi, kuri lika izpildīt anketu un pēc tam to reģistrēja; bija pārlieku aizņemtie, kas kratījās vajā rokām un kājām, un pārlieku apgrūtinātie, kuri novērsa acis; beidzot, bija tradicionālie ierēdņi, — un to bija visvairāk, — kas norādīja Rambē- rain uz kādu citu iestādi vai ieteica rīkoties vēl citādi.