Tā nu, staigādams pa iestādēm, žurnālists bija pagalam pārguris, un, jo ilgāk viņš dabūja gaidīt uz derma- tīna apvilktiem soliem, raugoties lielos plakātos, kas aici- naja parakstīties uz valsts kases obligācijām, kuras atbrīvotas no nodokļiem, vai iestāties koloniālajā armijā, jo biežāk iegāja kantoros, kur cilvēku sejas pauda tikpat maz kā ar aukliņām aizsietie kartona vāki vai plaukti ar dokumentu mapēm, jo skaidrāks priekšstats viņam radās par to, kas var būt mērija vai prefektūra. Vienīgais ieguvums, kā Rambērs ar vieglu rūgtumu sacīja Rjē, ka tas viss apslēpis viņam patieso stāvokli. Viņš praktiski nemaz nemanījis, ka mēris progresē. Nemaz nerunājot par to, ka tā dienas aizritējušas ātrāk, un, ievērojot situāciju, kādā bija visa pilsēta, varēja sacīt, ka ikviena aizvadītā diena tuvināja ikvienu cilvēku viņa pārbaudījumu galam, — ar nosacījumu, ja vien viņš nenomirst. Rjē bija spiests atzīt viņa viedokli par pareizu, tikai ar iebildumu, ka šī patiesība esot pārāk vispārēja.
Bija brīdis, kad Rambēram radās droša cerība. Viņš saņēma no prefektūras aptaujas lapu ar lūgumu to precīzi izpildīt. Anketā bija jautāts par viņa dzimšanas datiem, ģimenes stāvokli, agrākajiem un pašreizējiem ienākumiem un par visu, ko mēdz saukt par curriculum vitae*. Viņam radās iespaids, ka anketa vajadzīga to personu uzskaitei, kuras nodomāts sūtīt atpakaļ uz parasto dzīvesvietu. Nenoteiktās ziņas, ko viņš ievāca kādā iestādē, šo pārliecību apstiprināja. Bet pēc dažiem mērķtiecīgiem gājieniem viņam izdevās atrast iestādi, kas bija sūtījusi anketu, un tur viņam pateica, ka ziņas ievāktas «īpašam gadījumam».
— Kādam gadījumam? — Rambērs jautāja.
Tad viņam paskaidroja, ka tās vajadzīgas gadījumam, (ja viņš saslimtu ar mēri un nomirtu, — lai, pirmkārt, varētu brīdināt viņa tuviniekus un, otrkārt, zinātu, vai ārstēšanas izdevumi jāparedz pilsētas budžetā vai to atlīdzināšanu var gaidīt no viņa tuviniekiem. Protams, tas pierādīja, ka viņš nebija pavisam šķirts no sievietes, kura viņu gaidīja, jo sabiedrība rūpējās par viņu. Taču tas nebija nekāds mierinājums. Daudz vairāk uzmanības vērts bija kas cits, un Rambērs arī vēlāk to ievēroja, proti, veids, kādā iestāde katastrofas kulminācijas dienās turpināja savu darbu un uzņēmās gluži citam laikam atbilstošu iniciatīvu, bieži pat augstākiem varas orgāniem nezinot,
curriculum vitae (latiņu vaiJ — dzīves aprakstu, ,tā vienīgā iemesla dēļ, ka tādiem uzdevumiem šī iestāde bija radīta.
Turpmākais periods Rambēram bija visvieglākais un reizē arī visgrūtākais. Tas bija truluma periods. Viņš bija apstaigājis visas iestādes, darījis visu iespējamo, šobrīd visas izejas no šīs puses bija slēgtas. Tad viņš klīda no kafejnīcas uz kafejnīcu. No rīta viņš apsēdās uz terases pie glāzes remdena alus, lasīja avīzi, cerēdams tajā atrast kādu zīmi, kas norādītu uz epidēmijas drīzu izbeigšanos, ieskatījās sejā ielas gājējiem, derdzīgi novērsās, ieraudzīdams skumjas to vaibstos, un, vai simtreiz pārlasījis veikalu izkārtnes ielas pretējā pusē un reklāmas, kas ieteica iecienītos aperitīvus, kurus jau sen vairs nevarēja dabūt, piecēlās un bez mērķa soļoja pa pilsētas dzeltenajām ielām. Vientuļš staigādams no kafejnīcas uz kafejnīcu, no restorāna uz restorānu, viņš tā sagaidīja vakaru. Rjē viņu ieraudzīja tieši tādā vakarā pie kafejnīcas durvīm, kur žurnālists stāvēja un vilcinājās ieiet. Beidzot, liekas, viņš izšķīrās, iegāja kafejnīcā un apsēdās zāles galā. Tas bija laiks, kad kafejnīcās, ievērojot priekšniecības rīkojumu, gaismu iededza iespējami vēlu. Zāli pildīja krēsla kā pelēcīgs ūdens, rieta debesu sārtums atblāzmoja rūtīs, un galdiņu marmors pustumsā palsi vizēja. Tukšās zāles galā Rambērs šķita kā apmaldījusies ēna, un Rjē nodomāja, ka šī ir viņa pamestības stunda. Bet tas bija arī brīdis, kad visi šai pilsētā ieslodzītie izjuta savu pamestību un vajadzēja kaut ko darīt, lai paātrinātu atbrīvošanu. Rjē novērsās.
Ilgus laika sprīžus Rambērs pavadīja arī stacijā. Pieeja peroniem bija aizliegta. Bet uzgaidāmās telpas, kur varēja iekļūt no pilsētas, palika atvērtas, un dažreiz, karstākās dienās, tur uzturējās ubagi, jo tās bija ēnainas un vēsas. Rambērs tur lasīja vecus vilcienu sarakstus, plakātus, kas aizliedza spļaut uz grīdas, un dzelzceļa policijas noteikumus. Pēc tam viņš apsēdās kādā kaktā. Telpā bija tumšs. Uz grīdas starp senām, astoņnieku atgādinošām laistījumu pēdām nu jau mēnešiem ilgi atdzisusi stāvēja veca čuguna krāsniņa. Pie sienas daži sludinājumi aicināja uz laimīgu un brīvu dzīvi Bandolā vai Kannās. Rambērs šeit saskārās ar to drausmīgo sava veida brīvību, ko cilvēks rod visdziļākajā zaudējumā. Attēli, uz kuriem viņam bija visgrūtāk raudzīties, — vismaz tā viņš pats stāstīja ārstam Rjē, — bija Parīzes ainas. Ainava ar seniem mūriem un ūdeņiem, Palais-Royal baloži, Ziemeļu stacija,
Panteona tukšie kvartāli un dažas citas vietas pilsētā, kuru viņš nebija domājis tik ļoti mīlam, tad vajāja Rambēru un kavēja uzsākt kaut ko noteiktu. Rjē gan domāja, ka viņš pielīdzināja šīs ainas savas mīlestības vīzijām. Un tai dienā, kad Rambērs pateica ārstam, ka viņam patīkot pamosties četros no rīta un domāt par savu pilsētu, Rjē, spriežot pēc paša vistiešākās pieredzes, nebija grūti atšifrēt, ka žurnālistam tobrīd patika iedomāt savu sievu, ko bija tur atstājis. Tā patiešām bija stunda, kad viņš varēja to notvert. Līdz četriem no rīta cilvēki parasti nedara neko un guļ pat tad, ja nakts arī bijusi nodevības nakts. Jā, šai stundā cilvēki guļ, un tas nomierina, jo bažu pilnas sirds vislielākā vēlēšanās ir — kaut tai nebeidzami piederētu būtne, kuru tā mīl, vai arī kaut tā varētu, kad pienācis atšķirtības laiks, iegremdēt šo būtni bezsapņu miegā, kas beigtos tikai atkalredzēšanās dienā.