Drīz pēc sprediķa sākās tveice. Tuvojās jūnija beigas. Otrā dienā pēc vēlīnās lietus gāzmas, kas iezīmēja sprediķa svētdienu, debesīs un virs namu jumtiem pēkšņi uz- spulgoja vasara. Vispirms sacēlās svelmīgs vējš, kas pūta veselu dienu un izkaltēja mūrus. Saule nemainīgi spīdēja. Augu dienu nepārtraukti karstuma un gaismas viļņi pārplūdināja pilsētu. Ārpus ielām ar arkādēm un dzīvokļiem, liekas, pilsētā nebija nevienas vietiņas, kur nenotiktu visžilbinošākā atstarošanās. Saule vajāja mūsu iedzīvotājus visos ielas stūros, un, ja viņi apstājās, tā šaustīja viņus. Tā kā pirmie karstuma viļņi iegadījās vienā laikā ar strauju mēra upuru skaita paaugstināšanos, kas jau tuvojās septiņiem simtiem nedēļā, pilsētu pārņēma it kā pilnīgs pagurums. Priekšpilsētās starp līdzenajām ielām un teras- veidīgajām mājām rosība noplaka, un kvartālā, kur cilvēki mēdza dzīvot uz savu namu sliekšņiem, visas durvis bija slēgtas un žalūzijas nolaistas, un nevarēja zināt, vai ļaudis tā gribēja pasargāties no mēra vai no saules. No dažām mājām tomēr skanēja vaidi. Agrāk, kad tas gadījās, bieži varēja redzēt ziņkārīgos, kas stāvēja uz ielas un klausījās. Bet pēc ilgās trauksmes jutoņas, liekas, ikviena sirds bija nocietinājusies, un visi staigāja vai dzīvoja līdzās vaimanām, it kā tā būtu cilvēku dabiskā valoda.
Sadursmes pie vārtiem, kuru laikā žandarmi bija spiesti lietot ieročus, radīja apvaldītu satraukumu. Droši vien tur bija ari ievainotie, bet pilsētā, kur karstuma un baiļu ietekmē visu mēdza pārspīlēt, runāja par kritušiem, Katrā gadījumā, ir taisnība, ka neapmierinātība nemitīgi auga, ka mūsu varas iestādes bija baidījušās no jaunākā un nopietni apsvērušas, kā rīkoties, ja mēra piemeklētie iedzīvotāji mēģinātu sadumpoties. Avīzes publicēja dekrētus, kas atjaunoja aizliegumu iziet ārpus pilsētas robežām un tā pārkāpējiem draudēja ar cietumsodu. Pilsētā patrulēja kārtības sargi. Tukšajās un pārkarsušajās ielās bieži redzēja jātnieku gvardus, par kuru tuvošanos vēstīja pakavu klaudzoņa, jājam starp aizslēģotu logu rindām. Pēc tam kad patruļa bija aizgājusi, pār apdraudēto pilsētu atkal gūlās smags neuzticības pilns klusums. šad tad varēja dzirdēt nodunam šāvienus: tur rīkojās īpašas komandas, kurām ar nesenu dekrētu bija uzdots iznīcināt suņus un kaķus, kas varētu izplatīt blusas. Dobjie šāvieni vēl paasināja pilsētā trauksmes atmosfēru.
Šai karstumā un klusumā mūsu pilsētas iemītnieku iebiedētā sirds visam piešķīra lielāku nozīmīgumu. Tagad pirmo reizi visi uztvēra debesu nokrāsas un zemes smaržas, kas veido gadalaiku pāreju. Ikviens ar šausmām apjēdza, ka tveice sekmēs epidēmiju, un tai pašā laikā ikviens redzēja iestājamies vasaru. Svīru kliedziens vakara debesīs virs pilsētas kļuva vārgāks. Tas vairs nesaderējās ar jūnija krēslu, kas mūsu zemē padara apvārsni vēl plašāku. Puķes vairs nesasniedza tirgu pumpuros, tās izplauka, un pēc rīta tirgošanās to ziedlapiņas nobira uz putekļainās ietves. Bija skaidri redzams, ka pavasaris ir paguris, ka tas izšķiedis savus spēkus tūkstošos puķu, kas uzziedēja visapkārt, un tagad tas lēnām iemigs, mēra un karstuma divkāršā smaguma nospiests. Visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem šī vasaras debess, ielas, kuras balināja putekļi, un bēdas nozīmēja, tos pašus draudus ko simt mirušo, kas ik dienas padarīja mūsu pilsētu smagāku. Nemitīgā saule, šīs stundas, kurās bija kaut kas no miega un atvaļinājuma laika, vairs neaicināja kā agrāk uz ūdens un miesas svētkiem. Gluži otrādi, tās aizritēja tukšas slēgtajā un klusajā pilsētā. Tās bija zaudējušas laimīgo gadalaiku vara spožumu. Mēra saule nodzēsa visas krāsas un aizbiedēja katru prieku.
Tas bija viens no lielākajiem sērgas pavērsieniem. Visi mūsu pilsētas iedzīvotāji parasti sagaidīja vasaru līksmi. Tad pilsēta atvērās jūrai un jaunieši pārplūdināja liedagus. Šovasar turpretī tuvā jūra bija aizliegta un miesai bija laupītas tiesības uz saviem priekiem. Ko tādos apstākļos darīt? Un atkal Tarrū sniedz mūsu toreizējās dzīves visprecīzāko atainojumu. Viņš, protams, galvenajās līnijās sekoja mēra attīstībai un pareizi pierakstīja, ka uz pagriezienu epidēmijas gaitā norādījis radio, ziņojot ne vairs par simtiem nāves gadījumu nedēļā, bet gan par deviņdesmit diviem, simt septiņiem un simt divdesmit mirušiem dienā. «Laikraksti un varas iestādes mēģina piekrāpt mēri. Tās iedomājas, ka atņem tam punktus, tāpēc ka simt trīsdesmit ir mazāks skaitlis nekā deviņi simti desmit.» Viņš attēloja arī epidēmijas patētisko un sensacionālo pusi, piemēram, pieminēdams sievieti, kas gluži tukšā kvartālā ar nolaistām žalūzijām piepeši atvērusi logu viņam virs galvas, divreiz spalgi iekliegušies un atkal aizcirtusi slēģus pār istabas biezo krēslu. Bet citur viņš piezīmēja, ka no aptiekām pazudušas mentola pastilas, jo ļoti daudzi tās sūkā, lai nodrošinātos pret aplipšanu ar mēri.
Viņš turpināja arī savu iemīļoto personu novērošanu. Tā mēs uzzinājām, ka arī mazajam kaķu večukam bijusi sava traģēdija. Tik tiešām, kādu rītu norībējuši šāvieni un, kā raksta Tarrū, daži svina spļāvieni nonāvējuši lielāko daļu kaķu un aizbiedējuši citus, kas pazuduši no ielas. Tai pašā dienā večuks parastajā stundā izgājis uz balkona, izrādījis zināmu pārsteigumu, noliecies un pētījis abus ielas galus, samierinājies un sācis gaidīt. Viņa roka sīkiem sitieniem bungājusi pa balkona režģiem. Viņš gaidījis vēl kādu brītiņu, saplēsis strēmeli papīra, iegājis istabā, atkal atgriezies uz balkona, tad pēc kāda laika pēkšņi nozudis, nikni aizcirzdams stikla durvis. Nākamajās dienās tā pati aina atkārtojusies, bet večuka sejā aizvien skaidrāk bijis lasāms apjukums un skumjas. Pēc nedēļas Tarrū velti gaidījis viņa kārtējo parādīšanos, logi palikuši cieši aizvērti, sargājot labi saprotamas bēdas. «Mēra laikā aizliegts spļaut uz kaķiem,» tāds bija piezīmju secinājums.