Runājot par ko citu, kad Tarrū vakaros atgriezies viesnīcā, viņš vienmēr bijis pārliecināts, ka ieraudzīs hallē nakts dežuranta tumšo stāvu staigājam uz priekšu un atpakaļ. Dežurants nemitīgi atgādinājis ikkatram ienācējam, ka viņš esot paredzējis to, kas pašlaik notiekot. Tarrū, gan atzīdams, ka dzirdējis viņu pareģojam nelaimi, tomēr atgādināja domu par zemestrīci, un vecais sargs atteica;
— Ai, ja tā būtu zemestrīce! Pamatīgs grūdiens, un par to vairs nerunā.,, Saskaita mirušos, saskaita dzīvos, un tas joks ir cauri. Bet šī cūcīgā sērga! Pat tie, kam las nav, nes to sirdī.
Ne mazāk nomākts bija viesnīcas direktors. Sākumā ceļotāji, kas nebija paguvuši aizbraukt no pilsētas, vārtu slēgšanas dēj bija spiesti palikt viesnīcā. Bet pamazām, epidēmijai ieilgstot, daudzi no viņiem labāk apmetās pie draugiem. Un to pašu iemeslu dēļ, kāpēc agrāk visas viesnīcas istabas bija aizņemtas, tās tagad stāvēja tukšas, jo jauni iebraucēji vairs mūsu pilsētā neieradās. Tarrū bija palicis viens no retajiem viesnīcas iemītniekiem, un direktors nekad nepalaida garām izdevību aizrādīt, ka, vienīgi vēlēdamies būt laipns pret saviem pēdējiem klientiem, viņš vēl neesot savu iestādi slēdzis. Viņš bieži prasīja Tarrū, lai tas aptuveni nosaka, cik ilgi epidēmija varētu turpināties.
— Mēdz teikt, — Tarrū aizrādīja, — ka sals kavējot tāda veida slimības.
Direktors iekaisa: — Bet šeit, mans kungs, īstenībā nekad nav sals. Katrā ziņā mums būtu jāgaida vēl vairāki mēneši. — Starp citu, viņš bija pārliecināts, ka vēl ilgi ceļotāji metīs līkumu ap mūsu pilsētu. Mēris nozīmēja tūrisma sabrukumu.
Pēc īsa pārtraukuma restorānā atkal parādījās Otona kungs, cilvēks-pūce, bet viņam sekoja tikai abi dresētie pūdeļi. Pēc ievāktajām ziņām, sieva bija kopusi un apbedījusi savu māti un pašlaik dzīvoja karantīnā.
— Man tas nepatīk, — viesnīcas direktors sacīja Tarrū. — Ar vai bez karantīnas, bet viņa ir šaubīga, un līdz ar to arī šie tur.
Tarrū iebilda, ka, raugoties no tāda viedokļa, šaubīgi ir visi. Bet direktors nepiekāpās, viņa spriedums šai jautājumā bija noteikts.
— Nē, kungs, nedz jūs, nedz es, — mēs neesam šaubīgi. Bet viņi tādi ir.
Bet tādu sīkumu dēļ Otona kungs nemainīja savu izturēšanos, un šoreiz zaudētājs bija mēris. Viņš, tāpat kā agrāk, iegāja restorāna zālē, apsēdās pirmais un joprojām pamācīja bērnus ar izmeklētām un naidīgām runām. Ārēji mainījies bija vienīgi mazais zēns. Apģērbts melnās drānās, tāpat ķā māsa, mazliet,salīcis, viņš izskatījās kā sava tēva sīkāka ēna. Nakts dežurants, kas necieta Otona kungu, bija izteicies Tarrū:
— Ak, šis te jau nosprāgs ar visām drēbēm! Nevajadzēs ģērbt. Aizies taisnā ceļā uz viņpasauli.
Bija pieminēts ari Panlū sprediķis, bet ar šādiem komentāriem: «Es saprotu šo jauko degsmi. Sākoties lielām likstām un tām beidzoties, cilvēki arvien ir mazliet daiļrunīgi. Pirmajā gadījumā viņi vēl nav zaudējuši šo paradumu, bet otrajā — to jau atguvuši. Tikai īstā nelaimē cilvēks pierod pie patiesības, tas ir, pie klusuma. Gaidīsim.» *
Beidzot Tarrū rakstīja, ka viņam bijusi ilga saruna ar ārstu Rjē, pieminēja tikai, ka tā devusi labus rezultātus, šādā sakarā pievērsa uzmanību Rjē mātes gaiši brūnajai acu krāsai, izteica divainu apgalvojumu, ka skatiens, kurā atspoguļojas tāda labsirdība, vienmēr būšot stiprāks par mēri, un beidzot veltīja veselas rindkopas vecajam astmas slimniekam, Rjē pacientam.
Tarrū pēc tikšanās ar Rjē bija aizbraucis ārstam līdzi viņu apraudzīt. Vecais bija uzņēmis Tarrū ar zobgalībām un roku berzēšanu. Viņš sēuēja gultā, atspiedies pret spilvenu, abiem zirņu podiem klēpī. «Ak vēl viens!» viņš bija izsaucies, ieraudzīdams Tarrū. «Pasaule apgriezušies otrādi, vairāk ārstu nekā slimnieku. Tas nozīmē, ka tas iet ātri, ko? Mācītājam ir taisnība, viss notiek pēc nopelniem.» Otrā dienā Tarrū bija atkal ieradies, nemaz veco nebrīdinājis.
Ja gribam ticēt Tarrū piezīmju burtnīcām, vecais ast- inatiķis, pēc sociālā stāvokļa galantērijas tirgotājs, piecdesmit gadu vecumā bija nospriedis, ka viņš šai pasaulē diezgan darījis. Viņš bija apgūlies un kopš tā laika vairs necēlās. Astma tomēr netraucētu viņu arī staigāt. Neliela rente bija palīdzējusi viņam nodzīvot līdz septiņdesmit piecu gadu vecumam, ko viņš panesa ar priecīgu prātu. Viņš nevarēja ciest pulksteņus, un patiešām visā mājā nebija neviena pulksteņa. «Pulkstenis ir dārga un muļķīga lieta,» viņš sacīja. Viņš noteica laiku, īpaši azaida stundas, kas vienīgās viņam bija svarīgas, ar abiem saviem podiem, no kuriem viens, viņam mostoties, bija pilns ar zirņiem. Ar vienu un to pašu akurāto un vienmērīgo kustību viņš lika zirni pēc zirņa otrā podā. Tā viņš orientējās dienā, mērīdams laiku ar zirņu podiem. «Ik pēc piecpadsmit podiem,» viņš teica, «man vajadzīga viegla maltīte. Tas ir gauži vienkārši.»