Starp citu, ja ticam viņa sievai, šā vīra tieksmes skaidri izpaudušās jau agrā jaunībā. īstenībā nekad nekas viņu neesot saistījis — nedz darbs, nedz draugi, nedz kafejnīca, nedz mūzika, nedz sievietes, nedz pastaigas. Viņš nekad neizbraucis ārpus pilsētas, tikai vienu reizi bijis Bpiests doties uz Alžīru ģimenes darīšanās, bet izkāpis jau nākamajā stacijā aiz Orānas, nespēdams šo dēku turpināt. Ar pirmo vilcienu viņš atgriezies mājās.
Tarrū likās izbrīnījies par viņa noslēgto dzīves veidu, liet viņš paskaidrojis apmēram tā, ka, pēc reliģijas mācības, cilvēka dzīves pirmā puse esot augšupeja, bet otrā — lejupeja un ka cilvēka mūža otrā pusē dienas vairs nepiederot viņam, ka jebkuru brīdi tās varot tikt atņemtas un viņš tur neko nevarot darīt un ka labākais tieši esot nedarīt neko. Starp citu, viņš nebaidījās pretrunu, jo īsi pēc tam viņš Tarrū bija sacījis, ka Dieva droši vien nemaz neesot, tāpēc ka pretējā gadījumā mācītāji nebūtu vajadzīgi. Taču pēc dažām turpmākajām pārdomām Tarrū noprata, ka šāda filozofija ir cieši saistīta ar noskaņojumu, kādu viņam radīja draudzes biežā ziedojumu vākšana. Bet vecā vīra portreta beidzamā iezīme bija vēlēšanās, kas likās īsti sirsnīga un ko viņš savam sarunu biedram vairākkārt atkārtoja: viņš cerot nomirt ļoti vecs.
«Vai viņš ir svētais?» Tarrū jautāja sev. Un atbildēja: «Jā, ja svētums ir paradumu kopums.»
Bet tai pašā laikā Tarrū uzsāka sīki aprakstīt, kā paiet diena mēra pārņemtajā pilsētā, un līdz ar to sniedza pareizu priekšstatu par mūsu pilsoņu nodarbībām un dzīvi šai vasarā. «Neviens nesmejas, tikai dzērāji,» Tarrū raksta, «un viņi smejas par daudz.» Un viņš turpināja aprakstu:
«Agrā rītā vieglas vēsmas pāršalc vēl tukšo pilsētu. Šai stundā starp nakts nāvēm un dienas agonijām mēris, šķiet, uz brīdi atlaižas un atvelk elpu. Visi veikaliņi ir slēgti. Bet uz dažiem uzraksts «Slēgts mēra dēļ» liecina, ka tas līdz ar citiem neatvērsies. Vēl aizmigušie avīžu pārdevēji neizkliedz jaunās vēstis, bet, atspiedušies pret sienām ielu stūros, ar mēnessērdzīgo kustībām piedāvā savu preci laternu stabiem. Bet drīz vien, pirmo tramvaju pamodināti, viņi izklīdīs pa visu pilsētu, turot izstieptajās rokās avīzes, kur rēgojas vārds «Mēris». «Vai piedzīvosim arī mēra rudenī?» Profesors B. atbild: «Nē.» — «Simt divdesmit četri mirušie — tāda ir deviņdesmit ceturtās mēra dienas bilance.»
«Lai gan papīra krīze, kas kļūst jo dienas, jo vairāk jūtama, spiedusi dažus periodiskos izdevumus samazināt lappušu skaitu, ir nodibināts jauns laikraksts «Epidēmijas
Vēstnesis», kas uzņemas informēt mūsu pilsētas iedzīvotājus, ievērojot visrūpīgāko objektivitāti, par slimības attīstību vai atkāpšanos; sniegt autoritatīvas liecības par epidēmijas gaitu nākotnē, piedāvāt savas slejas it visiem, kā pazīstamiem, tā nepazīstamiem, kas grib cīnīties pret mums uzbrukušo likstu; morāli atbalstīt iedzīvotājus, publicēt varas iestāžu rīkojumus un, vārdu sakot, pulcināt visus labas gribas cilvēkus, lai iedarbīgi cīnītos pret nelaimi, kas mūs piemeklējusi.» īstenībā šī avīze Joti drīz aprobežojās ar to, ka publicēja vienīgi sludinājumus, kas reklamēja jaunus preparātus, kuri garantēti pasargājot no mēra.
«Ap sešiem no rīta visas šīs avīzes sāk pārdot rindās, kas stāv pie veikalu durvīm vairāk nekā stundu pirms to atvēršanas, pēc tam tramvajos, kuri pārpildīti pienāk no priekšpilsētām. Tramvaji tagad ir vienīgais satiksmes līdzeklis, un tie tikai ar grūtībām kustas uz priekšu, jo kāpšļi un durvju stieņi aplipuši braucējiem. Tomēr dīvaini, ka visi pasažieri, cik nu tas iespējams, cenšas pagriezt cits citam muguru, lai izvairītos no aplipšanas. Pieturvietās no tramvaja izbirst vesels bars vīriešu un sieviešu, kas steidzas izklīst un drīzāk būt vienatnē. Bieži uzliesmo scēnas, kam par iemeslu ir vienīgi nelāgā oma, kura jau kļūst hroniska.
Pēc tam kad aizgājuši pirmie tramvaji, pilsēta pamazām mostas, atver durvis pirmās alus pārdotavas, kur uz letēm rēgojas uzraksti: «Kafijas nav», «Ņemiet līdzi paši savu cukuru» un tamlīdzīgi. Tad atveras veikali, ielas atdzīvojas. Tai pašā laikā gaisma kļūst spožāka., un pamazām svelme sāk līt no jūlija debesīm cilvēkiem tieši uz galvas. Tā ir stunda, kad tie, kas nedara neko, uzdrošinās parādīties bulvāros. Lielākā daļa liekas apņēmusies apvārdot mēri, dižojoties ar savu krāšņumu. Katru dienu ap vienpadsmitiem galvenajās pilsētas ielās notiek jaunu vīriešu un jaunu sieviešu parāde, kad kļūst skaudri jūtamas šīs dzīvotalkas, kas pieaug tieši lielo nelaimju laikā. Ja epidēmija iet plašumā, tad arī tikumi kļūst vaļīgāki. Drīz mēs atkal redzēsim milāniešu saturnālijas kapos.
Divpadsmitos dienā vienā acumirklī piepildās restorāni. Drīz vien pie to durvīm izveidojas nelielas ļaužu grupiņas, kas nav atradušas vietu. Pārliecīgās tveices dēļ debesis sāk zaudēt spožumu. Lielo logu aizkaru ēnā pusdie- notāji gaida savu kārtu, bet ārā iela krakšķ saulē. Ja restorāni ir pārpildīti, tas tikai nozīmē, ka tie lielā mērā vienkāršo uztura problēmu. Taču bailes inficēties joprojām paliek. Viesi ilgi un pacietīgi pārslauka savus šķīvjus. Vēl nesen dažos restorānos bija plakāti: «Šeit trauki ir noplaucēti ar verdošu ūdeni.» Bet drīz vien tie atteicās no jebkuras reklāmas, jo klienti tik un tā bija spiesti nākt šurp. Starp citu, klients labprāt tērējas. Augstākā labuma vīni vai arī vīni, ko par tādiem uzdod, — ar visdārgākajām piedevām iezīmē neprātīga skrējiena sākumu. Kā liekas, vienā no restorāniem bija izcēlusies pat panika, kad kādam viesim uznācis nelabums un viņš nobālis piecēlies, sagrīļojies un steigšus izgājis pa durvīm.