Ap pulksten diviem pilsēta pamazām kļūst tukšāka, un tas ir brīdis, kad ielās sastopas klusums, putekļi, saule un mēris. Visgarām lielajiem, pelēkajiem namiem nemitīgi plūst svelme. Tās ir garas ieslodzījuma stundas, kas beidzas liesmojošos vakaros, kuri sagrūst pār ļaužu pilno, čalojošo pilsētu. Pirmajās tveices dienās reizēm un nezin kāpēc pilsēta vakaros bija tukša un pamesta. Bet tagad pirmais vēsuma vilnis atnes līdzi atelpu, ja arī ne cerību. Tad visi iziet ielās, aizmirstas sarunās, strīdas vai ļaujas iekārei, un zem sarkanajām jūlija debesīm pilsēta pilna vaimanām un mīlas pāriem peld pretim elsojošai naktij. Velti ik vakaru bulvāros kāds iedvesmas pārņemts sirmgalvis ar filca platmali un lielā pušķī sasietu kaklasaiti laužas cauri pūlim, bez mitas atkārtodams: «Dievs ir varens, nāciet pie viņa!» — visi, gluži otrādi, traucas pretim kaut kam, ko viņi īsti nepazīst un kas viņiem šķiet vairāk nepieciešams nekā Dievs. Sākumā, kad viņi vēl domāja, ka šī ir tāda pati slimība kā citas, reliģijai bija sava vieta. Taču, kad viņi redzēja, ka tas ir kaut kas nopietns, viņi atminējās baudu. Visas bēdas un bažas, kas dienu atspoguļojas sejās, svelmīgajā un putekļainajā krēslā tad izkūst it kā niknā uzbudinājumā, neveiklā brīvības sajūtā, kas satraucoši pārņem visus.
«Un arī es esmu līdzīgs viņiem. Kā gan ne! Tādiem cilvēkiem kā es nāve nenozīmē neko. Tas ir tikai notikums,
kas pierāda, ka viņiem taisnība.»
Tarrū pats bija lūdzis Rjē šo tikšanos, par kuru runā savās piezīmju burtnīcās. Tai vakarā, viņu gaidīdams, Rjē vēroja māti, kas rāmi sēdēja ēdamistabas kaktā uz krēsla. Tur tā aizvadīja savas dienas, kad bija brīva no saimniecības rūpēm. Sakļāvusi rokas uz ceļiem, tā gaidīja.
Rjē pat nebija gluži pārliecināts, ka tā gaida viņu. Un tomēr kaut kas mātes sejā pārvērtās, kad viņš parādījās. Viss sūrās dzīves sastingušais mēmums tajā tad it kā atdzīvojās. Pēc tam māte atkal iegrima klusēšanā. Tai vakarā viņa skatījās pa logu uz jau tukšo ielu. Naktī apgaismojums bija samazināts par divām trešdaļām. Un tikai šur tur kāda ļoti vāja spuldze meta atspulgu pilsētas tumsā.
— Vai apgaismojums paliks ierobežots visu mēra laiku? — Rjē kundze jautāja.
— Domājams gan.
— Kaut tikai tas neieilgtu līdz ziemai. Tad būtu skumji.
— Jā, — sacīja Rjē.
Viņš redzēja, ka mātes skatiens pētī viņa seju. Viņš zināja, ka pēdējo dienu uztraukums un pārpūle ievilkusi tajā jaunas rievas.
— Šodien nav nekā laba? — Rjē kundze jautāja.
— Kā parasti.
Kā parasti! Tas nozīmēja, ka jaunais, no Parīzes atsūtītais serums izrādījies mazāk iedarbīgs nekā iepriekšējais un saslimšanas gadījumu skaits pieaug. Joprojām nebija iespējas iepotēt aizsargserumu arī citiem, tā pietika vienīgi jau saslimušajām ģimenēm. Būtu vajadzīgi rūpnieciski daudzumi, lai to varētu lietot visiem. Lielākā daļa buboņu nepārplīsa, it kā būtu pienācis to sacietēšanas laiks, un slimnieki mocījās. Kopš vakarvakara pilsētā bija konstatēti divi jauna veida saslimšanas gadījumi. Parādījās plaušu mēris. Tai pašā dienā kādā sapulcē pār- gurušie ārsti, klātesot gaužām apjukušajam prefektam, bija pieprasījuši un panākuši, ka izdod jaunus noteikumus, lai izvairītos no inficēšanās, kas plaušu mēra gadījumā notiek caur muti. Kā parasts, neviens joprojām nezināja neko.
Rjē uzlūkoja māti. Skaisto, brūno acu skatiens uzvilnīja viņā aizgājušo gadu maigumu.
— Vai tev bail, māt?
— Manā vecumā cilvēks vairs neko daudz nebaidās.
—. Dienas ir garas, un es tikpat kā nemaz vairs neesmu mājās.
—- Tas nekas, es varu gaidīt, ja zinu, ka tu nāksi. Un, kad tevis šeit nav, es domāju par to, ko tu dari. Vai tev ir kādas vēstis?
— Jā, viss kārtībā, ja var ticēt pēdējai telegrammai, Bet es zinu, ka viņa to saka, lai mani mierinātu.
Ieskanējās durvju zvaniņš. Ārsts uzsmaidīja mātei un l'āja atvērt. Kāpņu telpas puskrēslā Tarrū izskatījās pēc liela, pelēka lāča. Rjē aicināja ciemiņu apsēsties pie rakstāmgalda. Viņš pats palika stāvam aiz sava krēsla. Viņus šķīra tikai vienīgā istabā iedegtā lampa uz rakstāmgalda.
— Es zinu, ka ar jums varu runāt atklāti, — Tarrū sacīja bez aplinkiem.
Rjē klusēdams piekrita.
— Pēc divām nedēļām vai mēneša no jums šeit nebūs nekāda labuma, notikumi aizsteigušies jums priekšā.
— Taisnība, — Rjē sacīja.
— Sanitārais dienests ir slikti organizēts. Jums trūkst cilvēku un laika.
Rjē atkal atzina, ka tas ir taisnība.
— Uzzināju, ka prefektūra apsver jautājumu par sava veida civilo dienestu, lai uzliktu par pienākumu spēcīgākajiem iedzīvotājiem piedalīties vispārējos glābšanas darbos.
— Jūs esat labi informēts. Taču jau tagad neapmierinātība ir liela, un prefekts svārstās.
— Kāpēc neaicināt talkā brīvprātīgos?
— Tas ir darīts, bet gandrīz bez rezultātiem.
— Tas tika darīts oficiāli un it kā bez pārliecības. Viņiem jau tieši iztēles trūkst. Viņi nekad neaptver visu posta apjomu. Un zāles, ko viņi izdomā, labi ja līdz pret iesnām. Ja ļausim viņiem vaļu, viņi aizies bojā un mēs ■ arī.
— Iespējams, — Rjē atbildēja. — Man tomēr jāsaka, viņi domājuši ari par ieslodzītajiem, ko varētu izmantot tā saucamajos smagajos darbos.
— Man labāk patiktu, ja tie būtu brīvi cilvēki.
— Man arī. Bet, būtībā, kāpēc?
— Mani šausmina notiesāšana uz nāvi.