Rjē paskatījās uz Tarrū.
— Tātad? — viņš jautāja.
— Tātad man ir plāns, kā organizēt brīvprātīgo sanitāru vienības. Atļaujiet to darīt man, atstāsim administrāciju pie malas. Starp citu, tā jau tāpat netiek ar visu galā. Man gandrīz visur ir draugi, viņi būs sākotnējais kodols. Pats par sevi saprotams, arī es piedalīšos,
— Skaidrs, — Rjē sacīja. — Jūs jau zināt, ka es piekritu ar prieku. Cilvēkam vajadzīgs atbalsts, īpaši mūsu arodā. Es uzņemos panākt prefektūras piekrišanu. Starp citu, viņiem jau nav izvēles. Bet..,
Rjē pārdomāja.
— Bet šis darbs var tuvināt nāvi, jūs to labi zināt. Un, katram gadījumam, man jūs jābrīdina. Vai esat visu ap- domāļis?
Tarrū skatījās viņā ar pelēkām, mierīgām acīm,
— Ko jūs domājat par Panlū sprediķi, dakter?
Jautājums bija tiešs, un Rjē tikpat tieši atbildēja:
— Esmu pārāk daudz dzīvojis pa slimnīcām, lai doma par kolektīvu sodu man būtu pieņemama. Bet, ziniet, kristīgie reizēm tā runā, īstenībā nemaz tā nedomādami. Viņi ir labāki, nekā izliekas.
— Jūs tomēr, tāpat kā Panlū, domājat, ka mēris ir savā ziņā svētīgs, ka tas atver acis, piespiež domāti
Ārsts nepacietīgi pakratīja galvu.
— Kā visas slimības pasaulē. Bet tas, kas ir taisnība, runājot par šīspasaules ciešanām, ir taisnība, arī runājot par mēri. Dažiem tas var palīdzēt izaugt. Taču, kad redzam tā atnesto postu un sāpes, tad ir jābūt trakam, aklam vai gļēvam, lai nepretotos mērim.
Rjē bija mazliet paaugstinājis balsi. Tarrū it kā nomierinot pacēla roku. Viņš smaidīja.
— Jā, — Rjē sacīja, paraustīdams plecus. — Bet jūs man neatbildējāt. Vai esat visu pārdomājis?
Tarrū iekārtojās krēslā mazliet ērtāk un paliecās uz priekšu, tā ka viņa galva tagad bija gaismā.
— Vai jūs ticat Dievam, dakter?
Jautājums atkal bija tiešs. Bet šoreiz Rjē vilcinājās.
— Nē. Bet kāda tam nozīme? Es esmu tumsā un mēģinu redzēt skaidri. Jau sen tas man vairs neliekas nekas neparasts.
— Vai tieši tas jūs nešķir no Panlū?
— Nedomāju vis. Panlū ir teorijas cilvēks. Viņš nav redzējis tik daudzus mirstam un tāpēc runā kādas patiesības vārdā. Bet visvienkāršākais lauku mācītājs, kas apkalpo savu draudzi un ir dzirdējis mirēja elpošanu, domā tāpat kā es. Viņš vispirms centīsies mazināt postu, nevis pierādīt tā svētīgumu.
Rjē piecēlās. Tagad viņa seja bija ēnā.
— Lai paliek, — viņš sacīja, — jūs negribat atbildēt.
Tarrū, nepakustēdamies savā krēslā, pasmaidīja.
Vai es drīkstu atbildēt ar pretjautājumu?
Ārsts savukārt pasmaidīja.
— Jums patīk noslēpumainība, — viņš sacīja, Nu labi.
— Sakiet man, — Tarrū jautāja, — kāpēc tad jūs pats (ā uzupurējaties, ja neticat Dievam? Varbūt jūsu atbilde palīdzēs man atbildēt sev pašam.
Joprojām palikdams ēnā, ārsts sacīja, ka viņš ]au esot atbildējis: ja viņš ticētu kādam visvarenam Dievam, tad vairs neārstētu cilvēkus, bet gan atstātu šīs rūpes Dieva ziņā. Taču neviens pasaulē, nē, pat ne Panlū, kas iedomājas, ka tic, neticot tādam Dievam, jo neviens taču nepaļaujoties uz viņu pilnīgi, un vismaz šai ziņā viņš, Rjē, laikam gan esot uz patiesības ceļa, cīnīdamies pret radību, kāda tā ir.
— AI Tad tādos uzskatos jūs esat par savu profesiju? — Tarrū sacīja.
— Apmēram, — atbildēja ārsts, atgriezdamies gaismā.
Tarrū klusu iesvilpās, un ārsts paskatījās uz viņu.
— Jā, — Rjē teica, — jūs laikam domājat, ka vajadzīga liela pašpajāvība, lai tā runātu. Bet, ticiet man, pašpaļāvības man ir tikai tik, cik nepieciešams. Es nezinu, kas mani sagaida, nedz arī, kas notiks pēc tam. Šimbrīžam ir slimnieki, un viņi jāārstē. Vēlāk viņi varēs pārdomāt un es arī. Bet vissteidzamākais ir viņus izdziedināt. Es viņus aizstāvu, kā varu, tas ir viss.
— Pret ko?
Rjē pieversās logam. Pēc apvāršņa tumšāka sabiezējuma varēja nojaust tālumā jūru. Viņš juta vienīgi nogurumu un vienlaikus cīnījās ar pēkšņu un neprātīgu vēlēšanos mazliet vairāk uzticēties šim neparastajam cilvēkam, kurā bija kaut kas viņam ļoti tuvs.
—« Nezinu, Tarrū, es jums zvēru, ka nezinu neko. Tolaik, kad izvēlējos savu arodu, darīju to gandrīz vai abstrakti, tāpēc ka man bija nepieciešama profesija, un šī profesija neatšķīrās no citām, tā bija viena no tām, ko jaunieši mēdz izraudzīties. Varbūt arī tāpēc, ka strādnieka dēlam kā man tas bija sevišķi grūti. Un tad man bija jāredz, kā cilvēki mirst. Vai jūs zināt, ka ir cilvēki, kas atsakās mirt? Vai jūs kādreiz esat dzirdējis, kā sieviete mirstot kliedz — «Nekad!» Es gan. Un tad es atskārtu, kas nespēju pie tā pierast. Toreiz es biju jauns, un mana neapmierinātība it kā vērsās pret pašu pasaules kārtību. Tagad esmu kļuvis pieticīgāks. Gluži vienkārši,
es aizvien vēl neesmu pieradis redzēt, kā mirst. Vairāk neko es nezinu. Bet galu galā…
Rjē apklusa un apsēdās. Viņš juta, ka rīkle kļuvusi sausa.
— Galu galā? — Tarrū rāmi iejautājās.
— Galu galā… — ārsts turpināja un, atkal svārstīdamies, uzmanīgi paskatījās uz Tarrū, — tāds cilvēks kā jūs to sapratīs, vai ne, bet, tā kā pasaules kārtību no-1 saka nāve, varbūt Dievam ir labāk, ja cilvēki viņam netici un visiem spēkiem cīnās pret nāvi, nepaceļot acis uz debesīm, kur viņš klusē.
— Jā, es saprotu, — Tarrū piekrita. — Taču jūsu ļ uzvaras vienmēr būs tikai īslaicīgas.
Rjē, liekas, sadrūma.
— Vienmēr īslaicīgas, to es zinu. Tas nav iemesls pār* I traukt cīņu.
— Nē, nav iemesls. Es tikai iedomājos, ko tādā gadī-ļ jumā mēris nozīmē jums.