— Jā, — Rjē sacīja. — Nebeidzamu sakāvi.
Tarrū vienu brīdi cieši raudzījās ārstā, tad piecēlās un ļ smagiem soļiem gāja uz durvīm. Un Rjē tam sekoja. Viņi ! bija jau līdzās, kad Tarrū, it kā skatīdamies uz savām I kājām, jautāja viņam:
— Kas jums to visu iemācīja, dakter?
Atbilde tika dota nekavējoties: ,
— Posts.
Rjē atvēra kabineta durvis un gaitenī sacīja Tarrū, ka ļ arī viņam esot jākāpj lejā, jābraucot apraudzīt viens no pacientiem pilsētas nomalē. Tarrū piedāvājās viņu pavadīt, un ārsts bija ar mieru. Gaiteņa galā viņi sastapa Rjē kundzi, un ārsts iepazīstināja māti ar Tarrū.
— Mans draugs, —• viņš sacīja.
— Ai! — Rjē kundze iesaucās. — Es ļoti priecājos ar jums iepazīties.
Kad viņa gāja prom, Tarrū pagriezās un vēlreiz noskatījās uz viņu. Kāpņu telpā ārsts velti pūlējās ieslēgt elektrību. Kāpnes palika iegrimušas tumsā. Ārsts jautāja sev, vai tās nav kāda jauna taupības pasākuma sekas. Bet nevarēja zināt. Jau labu laiku namos un pilsētā viss bojājās. Varbūt vienkārši tāpēc, ka durvju sargi un vispār mūsu pilsētas iedzīvotāji vairs nerūpējās ne par ko. Taču ārstam nebija laika risināt tālāk šīs pārdomas, jo aiz muguras jau skanēja ,Tarrū balss:
— Vēl tikai vienu vārdu, dakter, pat tad, ja jums tas liktos smieklīgi: jums ir pilnīga taisnība.
Rjē pats sevis dēļ tumsā paraustīja plecus.
— Es nezinu, patiešām nezinu. Bet jūs, ko jūs no tā visa zināt?
— O! — Tarrū izsaucās bez mazākā uzbudinājuma. - Ir maz kā tāda, ko es vēl varētu uzzināt.
Ārsts apstājās, un Tarrū paslīdēja kāja uz pakāpiena viņam aiz muguras. Tarrū noturējās nepaklupis, satverdams Rjē plecu:
— Jūs domājat, ka dzīvē jums viss ir zināms?
Tā pati mierīgā balss tumsā atbildēja:
— Jā.
Izgājuši uz ielas, viņi saprata, ka ir jau diezgan vēls, varbūt vienpadsmit. Pilsēta bija mēma, tikai trīsu pilna. Kaut kur ļoti tālu skanēja ātrās palīdzības automobiļa taure. Viņi iekāpa mašīnā, un Rjē iedarbināja motoru.
— Rīt jums būs jāatnāk uz slimnīcu iepotēt aizsarg- serumu, — viņš sacīja. — Bet, pirms jūs sākat rīkoties, un lai par to vairs nebūtu jārunā, atcerieties, ka tikai vienā gadījumā no trim jums ir izredzes tikt cauri sveikā.
— Tādiem aplēsumiem nav nozīmes, dakter, jūs to zināt tikpat labi kā es. Pirms simt gadiem kādā Persijas pilsētā mēra epidēmijā nomira visi iedzīvotāji, tikai ne liķu mazgātājs, kas ne uz bridi nebija pārtraucis savu darbu.
— Viņš būs bijis trešais, tas ir viss, — Rjē atteica pēkšņi neskanīgā balsī. — Bet šai jautājumā mēs patiešām vēl nezinām neko.
Viņi iebrauca priekšpilsētā. Starmeši spīdēja tukšajās Ielās. Mašīna apstājās. Turpat pie automašīnas Rjē jautāja Tarrū, vai viņš gribot nākt līdzi, un Tarrū atbildēja: «Jā.» Debesu atblāzma apgaismoja viņu sejas. Pēkšņi Rjē draudzīgi pasmaidīja.
— Sakiet, Tarrū, — viņš jautāja, — kas jūs mudina to darīt?
— Es nezinu. Varbūt mana morāle.
— Un tā ir?
— Saprašana.
Tarrū pagriezās pret māju, un Rjē vairs neredzēja viņa seju līdz tam brīdim, kad viņi iegāja vecā astmas slimnieka istabā.
Jau otrā dienā Tarrū ķērās pie darba un savāca pirmo brīvprātīgo vienību, kurai vēlāk pievienojās daudzas citas.
Stāstītāja nolūks tomēr nav piešķirt šīm sanitārajām vienībām lielāku nozīmi, nekā tas īstenībā bija. Tiesa gan, daudzi mūsu līdzpilsoņi, būdami viņa vietā, šodien Jautos vilinājumam pārspīlēt šo vienību lomu. Bet stāstītāju drīzāk vilina doma, ka, piešķirot pārāk lielu nozīmi skaistiem darbiem, mēs galu galā netieši apliecinām lielu cieņu Jaunumam. Jo tad var iedomāties: skaistie darbi ir tik vērtīgi vienīgi tāpēc, ka tie ir reti, un daudz biežāk cilvēku rīcību nosaka ļaunprātība un vienaldzība. Šādam uzskatam stāstītājs nepiekrīt. Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai trūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību. Cilvēki ir vairāk labi nekā ļauni, un, īstenībā, te nav nekādas problēmas. Bet viņi vairāk vai mazāk neizprot, un to mēdz saukt par tikumu vai netikumu; visbezcerīgākais netikums ir neizpratne, kas iedomājas visu zinām un tad atļaujas nogalināt. Slepkavas dvēsele ir akla, un nav nedz īstas labsirdības, nedz skaistas mīlestības bez visas iespējamās gaišredzības.
Tāpēc mūsu sanitārās vienības, kas tika nodibinātas ar Tarrū gādību, jānovērtē ar objektīvu gandarījumu. Tālab stāstītājs nekļūs pārlieku daiļrunīgs un neapdziedās gribu un varonību, kam viņš nepiešķir vairāk kā saprāta nozīmi, bet joprojām paliks vēsturnieks, kas stāsta par saplosītām un prasīgām sirdīm, kādas mēris toreiz bija radījis visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem.
Tiem, kas veltīja savus spēkus sanitārajām vienībām, nebūt nebija tik lieli nopelni, jo viņi zināja, ka tas ir vienīgais, ko var darīt, un tai laikā liktos neticami, ja viņi par to neizšķirtos. Sīs vienības palīdzēja mūsu pilsētas iedzīvotājiem dziļāk izprast mēri un pa daļai pārliecināja viņus: ja reiz sērga piemeklējusi pilsētu, tad jādara viss, kas darāms, lai pret to cīnītos. Tā kā mēris līdz ar to kļuva dažiem par pienākumu, tad skaidri atklājās tā īstā būtība, proti, ka tas skar mūs visus.
Tas ir labi. Bet nemēdz taču apsveikt skolotāju par to, ka viņš māca — divreiz divi ir četri. Varbūt var viņu apsveikt, ka viņš izraudzījies šo skaisto amatu. Tāpēc novērtēsim atzinīgi to, ka Tarrū un pārējie nolēma pierādīt, ka divreiz divi ir četri, nevis otrādi, taču piebildīsim arī, ka šī viņu labā griba bija tāda pati kā skolotājam, kā visiem tiem, kuriem ir tāda pati sirds kā skolotā-