Jam un kuru, cilvēkam par godu, ir vairāk, nekā parasti domā, tāda vismaz ir vēstītāja pārliecība. Starp citu, stāstītājs joti labi saprot, ka viņam varētu iebilst: šie cilvēki taču riskēja ar savu dzīvību. Bet vēsturē vienmēr pienāk stunda, kad tas, kurš uzdrošinās sacīt, ka divreiz divi ir četri, tiek sodīts ar nāvi. Skolotājs to labi zina. Un svarīgi nav zināt, kāda atlīdzība vai sods gaidāms šim atzinumam. Svarīgi ir zināt, vai divreiz divi ir vai nav četri. Tiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem, kuri toreiz riskēja ar dzīvību, bija jāizlemj, vai viņus piemeklējis mēris — jā vai nē — un vai vajag vai nevajag pret to cīnīties.
Daudzi jauni morālisti mūsu pilsētā toreiz staigāja, sludinādami, ka nekas neko nevarot līdzēt un ka vajagot mesties ceļos. Kā Tarrū, tā Rjē un viņu draugi varēja atbildēt tā vai citādi, bet secinājums vienmēr bija tas, ko viņi zināja, — vajadzēja cīnīties, vienalga, kādā veidā, nevis mesties ceļos. Galvenais bija aizkavēt cik iespējams vairāk cilvēkiem nomirt un iepazīt galīgo atšķirtību. Lai to panāktu, bija tikai viens vienīgs līdzeklis: pieveikt mēri. Sī patiesība nebija apbrīnojama, tā bija tikai loģiska.
Tāpēc bija gluži dabiski, ka vecais Kastels ar vislielāko pārliecību un enerģiju pūlējās izgatavot serumus tepat uz vietas, izmantojot to, kas bija pie rokas. Viņš un Rjē cerēja, ka serumam, kurš izgatavots, kultivējot to pašu mikrobu, kas izplatīts pilsētā, varētu būt tiešāka iedarbība nekā no ārienes atsūtītajiem serumiem, jo mikrobs mazliet atšķīrās no mēra baciļa klasiskā apraksta. Kastels cerēja drīzumā iegūt pirmo serumu.
Tāpēc gluži dabiski bija arī tas, ka Grans, kurš ne mazākā mērā nebija varonis, tagad kļuva par tādu kā sanitāro vienību sekretāru. Viena daļa no Tarrū izveidotajām komandām gādāja par to, lai pilsētas pārapdzīvotajos rajonos uzlabotu sanitāros apstākļus. Viņi mēģināja tur ieviest nepieciešamo higiēnu, izdarīja vēl nedezinficēto bēniņu un pagrabu uzskaiti. Citas komandas palīdzēja ārstiem mājas vizītēs, gādāja par mēra slimnieku transportēšanu un, ja trūka profesionālu šoferu, vadīja automašīnas ar slimniekiem un mirušajiem. Tas viss prasīja reģistrācijas un statistikas darbu, ko bija uzņēmies veikt Grans.
No šā viedokļa raugoties, stāstītājs domā, ka īstenībā Grans vairāk nekā Rjē vai Tarrū reāli pārstāvēja to mierīgo spēku, kas iedzīvināja sanitārās vienības. Viņš bez vilcināšanās un no laba prāta bija sacījis «jā». Viņš tikai lūdza, lai izmantojot viņu sīkākos darbos. Pārējam viņš esot par vecu. No pulksten astoņpadsmitiem līdz divdesmitiem viņš varot ziedot savu laiku. Un, kad Rjē viņam dedzīgi pateicās, viņš brīnījās: «Tas taču nav tas grūtākais. Ir . mēris, vajag aizstāvēties, pats par sevi saprotams. Ai, ja viss būtu tik vienkārši!» Un viņš atgriezās pie sava teikuma. Dažreiz vakarā, kad reģistrācijas darbi bija pabeigti, Rjē sarunājās ar Granu. Beidzot viņi iesaistīja sarunā arī Tarrū, un Grans ar aizvien neslēptāku prieku uzticējās abiem biedriem. Tie savukārt ar interesi sekoja pacietīgajam darbam, ko Grans turpināja visu mēra laiku. Arī viņiem tas beidzot deva zināmu atelpu.
«Kā klājas amazonei?» bieži apjautājās Tarrū. Un Grans allaž atbildēja: «Viņa jāj, rikšiem jāj», pūlēdamies pasmaidīt. Kādu vakaru Grans sacīja, ka viņš pilnīgi atmetis adjektīvu «eleganta» un tagad izvēlējies savas amazones raksturojumam vārdu «slaida». «Tas ir konkrētāk,» viņš piebilda. Citreiz viņš abiem klausītājiem nolasīja pirmo teikumu, šādi pārveidotu: «Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lieliskas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.»
— Tagad viņa ir labāk redzama, vai ne? — Grans jautāja. — Un, manuprāt, labāk ir «kādā maija rītā», jo «maija mēneša» mazliet paildzināja riksi.
Vēlāk viņam sagādāja raizes adjektīvs «lieliskā». Pēc viņa domām, tas bija neizteiksmīgs, un viņš meklēja vārdu, kas uzreiz dotu priekšstatu par izcilo ķēvi, kādu viņš redzēja iztēlē. «Brangā» nederēja, tas gan bija konkrēti, taču ar nicīguma pieskaņu. Vienu brīdi viņu bija vilinājis vārds «spīdīgas», bet to nepieļāva ritms. Kādu vakaru viņš triumfēdams paziņoja, ka atradis īsto izteiksmi: «Melna alazanu ķēve». Melnā krāsa joprojām, pēc. viņa domām, norādot uz eleganci.
— Tas nav iespējams, — Rjē sacīja.
— Kāpēc ne?
— Vārds «alazanu» neapzīmē rasi, bet gan krāsu.
— Kādu krāsu?
— Nu, krāsu, kas nekādā gadījumā nav melna!
Grans šķita Joti apbēdināts.
— Paldies, — viņš sacīja. — Par laimi, jūs gadījāties te. Bet nu jūs redzat, cik tas ir grūti.
— Ko jūs domājat par apzīmējumu «lepna ķēve»? • I iirū jautāja.
Grans paskatījās uz viņu, tad pārdomāja,
— Jā, — viņš beidzot teica. — Jā, jā!
Un pamazām sāka smaidīt.
Drīz pēc tam Grans atzinās, ka šauboties par vārdu «ziedošām». Viņš pazīstot vienīgi Orānu un Montelimāru, lapēc reizēm lūdza draugus paskaidrot, kādā veidā Bulo- ņas meža alejas esot ziedošas. Atklāti sakot, tāds iespaids nekad nebija radies ne Rjē, ne Tarrū, taču ierēdņa noteiktā pārliecība viņus mulsināja. Grans brīnījās par viņu šaubām. «Skatīties jau prot tikai mākslinieki.» Bet kādu vakaru ārsts viņu sastapa ļoti satrauktu. Grans bija aizstājis «ziedošas» ar «puķu pilnas». Viņš berzēja rokas.
— Beidzot tās ir redzamas, beidzot tās smaržo. Cepuri nost, kungi! — Viņš uzvaroši nolasīja teikumu: — «Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža puķu pilnajām alejām.»