Bet, lasot teikumu skaļā balsī, trīs ģenitīvi tā beigās neskanēja labi, un Grans sastomījās. Viņš apsēdās un izskatījās nomākts. Pēc tam viņš lūdza ārstam atļauju aiziet. Viņam esot mazliet jāpārdomā.
Ap šo laiku, kā vēlāk kļuva zināms, birojā pamanījuši, ka Grans kļuvis izklaidīgs; tādu izklaidību jānožēlojot brīdī, kad mērijai, kuras darbinieku skaits bija stipri samazināts, vajadzēja tikt galā ar ļoti smagiem pienākumiem. Viņa resors tālab cieta, un biroja priekšnieks Granam to bargi pārmeta, atgādinādams, ka viņam taču maksājot algu, lai viņš veiktu savus uzdevumus, ko viņš šai gadījumā tieši neveicot. «Cik zināms,» biroja priekšnieks bija teicis, «jūs brīvprātīgi strādājat sanitārajās vienībās ārpus darba laika. Gar to man nav nekādas daļas. Bet man ir daļa gar jūsu darbu. Un vispirmais veids, kā būt derīgam šajos drausmīgajos apstākļos, ir labi veikt savu darbu. Citādi viss pārējais nelīdzēs neko.
— Viņam ir taisnība, — Grans sacīja Rjē.
— Jā, viņam taisnība, — ārsts apstiprināja.
— Bet es esmu izklaidīgs, nezinu, kā tikt galā ar sava teikuma beigām.
Viņš bija domājis atmest vārdu «Buloņas», uzskatīdams, ka visi tāpat sapratīšot. Bet tad teikums iznāca tāds, ka vārds «puķu» saistījās ar to, kam patiesībā jāsaistās ar «alejām». Viņš bija apsvēris arī iespēju rakstīt: «Pa Meža alejām, puķu pilnajām.» Bet šis savrupinājums teikuma beigās viņam bija kā dadzis ac?. Dažu vakaru viņš tik tiešām izskatījās vēl vairāk noguris nekā Rjē.
Jā, viņš bija noguris no šiem meklējumiem, kas paņēma viņu visu, tomēr joprojām skaitīja un kārtoja statistikas datus, kuri bija nepieciešami sanitārajām vienībām. Viņš ik vakaru pacietīgi apstrādāja reģistrācijas lapas, zīmēja līknes ijn palēnām pūlējās radīt pašreizējā stāvokļa iespējami precīzu ainu. Visai bieži viņš uzmeklēja Rjē kādā no slimnīcām un lūdza atbrīvot galdu kabinetā vai lazaretē. Viņš tur iekārtojās ar saviem papīriem tieši tāpat kā mērijā pie rakstāmgalda un no dezinficējošām vielām un pašas slimības smacīgajā gaisā vēcināja savas papīra lapas, lai tinte ātrāk nožūtu. Tad viņš godīgi mēģināja vairs nedomāt par savu amazoni un darīt tikai to, ko vajag.
Jā gan, ja taisnība, ka cilvēki ļoti vēlas izraudzīties sev piemērus un paraugus, ko nosauc par varoņiem, un ja katrā ziņā nepieciešams, lai tāds būtu arī šim stāstam, tad vēstītājs gribētu izraudzīties taisni šo nenozīmīgo un vienkāršo varoni, kuru par tādu padarīja tikai mazliet labsirdības un šķietami smieklīgs ideāls. Tas piešķirs patiesībai patiesības daļu, reizinājumam divreiz divi tā iznākumu četri, un varonībai otro vietu, kāda tai pienākas, tieši aiz un nekad pirms drosmīgās prasības pēc laimes. Tas piešķirs arī atbilstošo raksturu šai hronikai, kurai jābūt vēstījumam, kas radīts ar labām jūtām, tas ir, jūtām, kuras nav nedz klaji ļaunas, nedz vulgāri pārspīlētas kā teātra izrādē.
Tādas vismaz bija ārsta Rjē domas, kad viņš lasīja laikrakstos vai klausījās pa radio uzsaukumus un uzmudinājumus, ko ārpasaule raidīja mēra pārņemtajai pilsētai. Tai pašā laikā, kad pa zemes ceļiem vai aviolīnijām tika sūtīta palīdzība, ik vakarus pa radio viļņiem vai no preses slejām pār tagad vientuļo pilsētu birtin bira līdzjūtības vai apbrīnas pilni komentāri. Un katrreiz epopejas vai apbalvošanas runas tonis izveda ārstu no pacietības. Protams, viņš zināja, ka šīs rūpes nebija liekuļotas. Bet tās varēja izpausties tikai konvencionālā valodā, kādā cilvēki mēģina izteikt to, kas viņus vieno ar cilvēci. Un šī valoda nevarēja atbilst, piemēram, Grana ikdienas necilajām pūlēm, nespēdama parādīt, ko nozīmē Grans mēra laikā.
Dažreiz pusnaktī vientulīgās pilsētas dziļajā klusumā, jau grasīdamies likties gultā, lai ļautos pārlieku īsam miegam, ārsts ieslēdza radiouztvērēju. Un no pasaules malu malām, tūkstošiem kilometru tālumā, nepazīstamas un brā- ligas balsis neveikli mēģināja paust savu solidaritāti un patiešām pauda to, bet vienlaikus pierādīja drausmīgo bezspēcību, kad cilvēks nespēj patiesi dalīties sāpēs, ko viņš nevar redzēt: «Orāna! Orāna!» Velti sauciens traucās pāri jūrām, velti Rjē centās moži klausīties, drīz daiļru- nīgums pieauga un vēl skaidrāk apliecināja būtisko atšķirtību, kas padarīja Granu un runātāju par diviem svešiniekiem. «Orāna! Jā, Orāna!» «Nē, taču,» ārsts domāja, «mīlēt vai mirt kopā, nav cita glābiņa. Viņi ir pārāk tālu.»
Un tagad, pirms mēris bija sasniedzis kulmināciju, kamēr sērga sakopoja visus spēkus, lai mestos virsū pilsētai un to pilnīgi sagrābtu savā varā, vēl jāpastāsta par ilgajām, izmisīgajām un vienmuļajām pūlēm, ar kādām pēdējie indivīdi, kā Rambērs, mēģināja atgūt savu laimi un atņemt mērim to sevis paša dau, ko viņi sargāja no visiem uzbrukumiem. Tā viņi savā veidā noraidīja verdzību, kas viņiem draudēja, un, lai gan šis noraidījums acīmredzot nebija tik iedarbīgs kā otra veida noraidījums, tomēr, pēc stāstītāja domām, tam bija sava nozīme un tas ar visu savu veltīgumu un pat pretrunām liecināja par lepnumu, kāds toreiz bija ikvienā no mums.
Rambērs cīnījās, lai nejautu mērim sevi aprakt. Pārliecinājies, ka likumīgā ceļā nav iespējams izkļūt no pilsētas, viņš nolēma, kā pats izteicās Rjē, likt lietā citus līdzekļus. Žurnālists sāka ar viesmīļiem kafejnīcās. Kafejnīcas oficiants vienmēr zina visu. Bet tie, kurus viņš iztaujāja pirmos, vislabāk zināja ļoti bargos soda mērus, kas draud par tāda veida pasākumiem. Vienreiz viņu pat noturēja par provokatoru. Bija vajadzīgs, lai viņš Rjē mājās sastaptu Kotāru, un tikai tad viņa plāni kaut cik pavirzījās uz priekšu. Todien viņi ar Rjē vēlreiz bija pārsprieduši žurnālista veltīgos mēģinājumus dažādās iestādēs. Pāris dienu vēlāk Kotārs sastapa Rambēru uz ielas un uzrunāja ar vaļsirdību, kas tagad vispār bija raksturīga viņa attieksmēm ar cilvēkiem.