— Arvien vēl nekā? — Kotārs jautāja.
— Nekā.
— Uz iestādēm nav ko cerēt. Tās nav radītas, lai saprastu.
— Taisnība. Bet es meklēju citu iespēju. Tas nav tik viegli.
— AI Skaidrs, — Kotārs sacīja.
Viņam esot zināmi daži «ceļi», un, kad Rambērs par to izbrīnījās, viņš paskaidroja, ka jau sen esot biežs viesis Orānas kafejnīcās, ka viņam esot daudz draugu un tie stāstījuši par kādu organizāciju, kas nodarbojoties ar šāda veida pasākumiem. Patiesībā Kotārs, kura izdevumi tagad pārsniedza ienākumus, bija iesaistījies kontrabandas pasākumos ar normētajām precēm. Viņš pārdeva tālāk cigaretes un 'sliktus spirtotus dzērienus, kuru cenas nemitīgi auga, tā ka šie darījumi varēja ienest krietnu bagātību.
— Vai jūs to droši zināt? — Rambērs jautāja,
— Jā, jo man piedāvāja tādu izdevību,
— Un jūs to neizmantojāt?
— Neesat tik neuzticīgs, — Kotārs labsirdīgi aizrādīja, —_ es to neizmantoju tāpēc, ka man nav nekādas vēlēšanās braukt projām. Man ir savi iemesli,
Pēc klusuma brīža viņš piebilda:
— Jūs man nejautājat, kādi ir šie iemesli?
— Es domāju, ka tas uz mani neattiecas, —* Rambērs sacīja.
— Vienā ziņā tas uz jums patiešām neattiecas. Bet, no otras puses… Galu galā skaidrs ir tikai tas, ka es jūtos šeit daudz labāk, kopš mums ir mēris.
Žurnālists pārtrauca viņu un jautājas
— Kā piekļūt šai organizācijai?
— Tas nebūs vieglil — Kotārs atbildēja. — Nāciet man līdzi.
Bija četri pēcpusdienā. Zem smagām debesīm pilsēta kvēloja svelmē. Visiem veikaliem bija nolaistas štoras. Ielas bija tukšas. Kotārs un Rambērs izvēlējās ielas ar arkadēm un ilgi soļoja klusēdami. Tā bija viena no stundām, kad mēris kļūst neredzams. Šis klusums, kustību un krāsu nāve tikpat labi atbilda vasarai, kā sērgai. Nevarēja pateikt, vai gaisu dara smagu draudi un putekļi vai versme. Vajadzēja vērot un secināt, lai aizdomātos līdz mērim. Jo tas atklājās tikai negatīvās pazīmēs. Kotārs, kas bija ar mēri tuvos sakaros, pievērsa Rambēra uzmanību, piemēram, tam apstāklim, ka nav neviena suņa: parasti šai laikā suņi gulēja, nolikušies uz sāniem, uz gaiteņu sliekšņiem un elsoja, tvīkdami pēc neiespējama vēsuma.
Viņi iegriezās Palmu bulvārī, šķērsoja Ieroču laukumu un kāpa lejā uz Flotes kvartālu. Pa kreisi zaļi krāsota kafejnīca bija patvērusies zem rupja, dzeltena audekla slīpās nojumes. Ieejot Kotārs un Rambērs noslaucīja pieri. Viņi apsēdās uz saliekamiem dārza krēsliem pie zaļa skārda galdiņa. Kafejnīca bija pilnīgi tukša. Gaisā sīca inušas. Dzeltenā būrītī, kas bija nolikts uz līkkājainās letes, papagailis ar izkritušām spalvām tupēja uz laktiņas. Pie sienas, ko klāja bieza netīrumu kārta un zirnekļa tīkli, karājās vecas gleznas, kur bija attēlotas kauju ainas. Uz visiem skārda galdiņiem, arī uz Rambēra galdiņa, kalta vistu mēsli; likās neizskaidrojami, kur tie radušies, līdz pēkšņi pēc nelielas kņadas 110 tumša kakta palēkdamies iznāca lepns gailis.
Karstums tai brīdī šķita vēl vairāk palielināmies. Kotārs novilka žaketi un uzsita pa skārdu. Sīks vīrelis, kas gandrīz pilnīgi pazuda savā garajā, zilajā priekšautā, parādījās zāles galā, tikko ieraudzījis Kotāru, sveicināja iztālēm, ar spēcīgu spērienu aizdzina gaili, tuvojās un, putnam neganti kladzinot, jautāja, ko kungiem pasniegt. Kotārs pasūtīja baltvīnu un apjautājās pēc kāda Garsijas. Punduris atbildēja, ka viņš jau vairākas dienas neesot kafejnīcā redzēts.
— Vai jūs domājat, ka šovakar viņš atnāks?
— Kā es to varu zināt! Mēs neēdam no vienas bļodas, — punduris atteica. — Jūs jau zināt viņa parasto laiku?
— Jā, bet tas nav tik svarīgi. Man tikai jāiepazīstina viņš ar kādu draugu.
Viesmīlis noslaucīja slapjās rokas priekšautā.
— Ahāl Kungs arī nodarbojas ar tādām lietām?
— Jā, — Kotārs sacīja.
Punduris nosēcās:
— Tad atnāciet šovakar. Es aizsūtīšu pie viņa puiku.
Ejot ārā, Rambērs jautāja, par kādām lietām te esot
runa.
— Par kontrabandu, protams. Viņi izdabū preces caur pilsētas vārtiem. Un pārdod par pamatīgu cenu.
— Skaidrs, — Rambērs sacīja. — Un viņiem ir līdzzinātāji?
— Tieši tā.
Vakarā štora bija uzvilkta, papagailis tarkšķēja savā būrī, un ap skārda galdiņiem sēdēja vīri, izmetušies kreklos. Viens no viņiem, ar salmenīcu uz pakauša, baltā, vaļējā kreklā, kas atsedza tumšbrūni iedegušas krūtis, Kotāram ienākot, piecēlās. Vēja appūsta tumšbrūna seja pareiziem vaibstiem, mazas, melnas acis, balti zobi, divi trīs gredzeni pirkstos — viņam varēja būt gadu trīsdesmit,
~~ Sveiks, —viņš teica. — Iedzersim pie letes.
Viņi klusēdami izdzēra katrs pa glāzītei.
— Varbūt iziesim laukā? — Garsija ierunājās.
Viņi sāka iet uz ostas pusi, un Garsija jautāja, kas no viņa vajadzīgs. Kotārs sacīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar Rambēru ne gluži darīšanu dēļ, bet tikai tā saucamās «izvešanas» lietā. Garsija smēķēja, soļodams pa priekšu. Viņš šo to pajautāja, sacīdams «viņš», kad runāja par Rambēru, kura klātbūtni nelikās manām.