— Kāpēc viņš to grib?
— Viņam Francijā ir sieva.
— Ahā!
Un pēc brītiņa:
— Kāds viņa amats?
— Žurnālists.
— Tādā amatā mēdz daudz runāt,
Rambērs klusēja.
— Viņš ir mans draugs, — Kotārs sacīja.
Viņi devās tālāk klusēdami. Viņi bija jau sasnieguši krastmalu, kuras pieeju aizsprostoja augsti stiepļu režģi. Bet viņi nogriezās uz bufeti, kur pārdeva ceptas sardīnes, kuru smarža atplūda līdz viņiem.
— Šā vai tā, — Garsija noteica, — tas neattiecas uz mani, bet gan uz Raulu. Un man viņš jāsameklē. Tas nebūs tik viegli.
— Ak tā? — Kotārs mundri jautāja. — Vai viņš slēpjas?
Garsija neatbildēja. Pie pašas bufetes viņš apstājās un pirmoreiz pievērsās Rambēram.
— Parīt pulksten vienpadsmitos pilsētas augšā pie muitas kazarmām.
Viņš jau grasījās aiziet, bet tad pagriezās pret abiem vīriešiem.
— Tas prasīs izdevumus, — viņš teica.
Tas bija konstatējums.
— Saprotams, — Rambērs apstiprināja.
Drīz pēc tam žurnālists pateicās Kotāram.
— Nav par ko! — tas līksmi atsaucās. — Es ar prieku ļjums pakalpoju. Turklāt jūs esat žurnālists, gan jau jūs inan kādreiz to atdarīsit.
Aiznākamajā dienā Rambērs un Kotārs kāpa augšup pa platajam, ēnas neskartajām ielām, kas ved uz pilsētas augšējo daļu. Viens muitas kazarmu spārns bija pārvērsts par slimnīcu, un pie lielajiem vārtiem stāvēja ļaudis, kas bija atnākuši, cerēdami uz apmeklējumu, kurš nevarēja likt atjauts, vai gaidīdami ziņas, kas jau pēc stundas vairs nebūs spēkā. Kairā gadījumā šai drūzmā varēja nākt un iet, nepievēršot uzmanību, un droši vien šā apsvēruma dēj te bija nolikta Garsijas un Rambēra satikšanās,
— Dīvaini gan, ka jūs tik neatlaidīgi cenšaties aizbraukt, — Kotārs sacīja. — Galu galā viss, kas pašlaik notiek, ir joti interesants,
— Tikai ne man, — Rambērs atbildēja.
— Protams, ir arī risks. Bet cilvēki taču tāpat riskēja arī pirms mēra, šķērsodami ļoti dzīvu ielu krustojumu.
Šai brīdī viņiem blakus apstājās Rjē auto. Tarrū sēdēja pie stūres, un Rjē likās pa pusei aizsnaudies. Viņš pamodās, gribēja iepazīstināt.
— Mēs jau esam pazīstami, — Tarrū sacīja, — mēs dzīvojam vienā viesnīcā.
Viņš piedāvājās aizvest Rambēru uz pilsētas centru.
— Nē, mums šeit ir satikšanās.
Rjē pavērās Rambērā.
— Jā, — viņš teica.
— Oho! Dakteris ir lietas kursā? — Kotārs nobrīnījās.
— Tur nāk izmeklēšanas tiesnesis, — pavēstīja Tarrū, uzlūkodams Kotāru.
Tā seja pārvērtās. Otona kungs patiešām nāca lejā pa ielu un tuvojās straujiem, vienmērīgiem soļiem. Viņš pacēla cepuri, iedams garām mazajai grupai.
— Labdien, tiesneša kungs! — Tarrū sacīja.
Tiesnesis sasveicinājās ar automašīnā sēdošajiem un,
raudzīdamies uz Kotāru un Rambēru, kas bija palikuši aizmugurē, nopietni palocīja galvu. Tarrū iepazīstināja viņu ar žurnālistu un rantjē. Tiesnesis kādu mirkli pavērās debesīs un tad nopūtās, piebilzdams, ka šis esot bēdīgs laiks.
— Stāsta, Tarrū kungs, ka jūs nodarbojoties ar profilaktiskiem pasākumiem. Tas ir augstākajā mērā atzīstami. Vai jūs domājat, dakter, ka slimība izplatīsies vēl tālāk?
Rjē sacīja, jācerot, ka ne, un tiesnesis atkārtoja, ka cerēt vajagot vienmēr, jo tā Kunga ceļi esot neizdibināmi. Tarrū jautāja, vai sakarā ar pašreizējiem notikumiem viņam neesot vairāk darba.
— Gluži otrādi, prāvu skaits, kuras mēs apzīmējam par civillietām, mazinās. Man jāizmeklē tikai divi smagi jauno noteikumu pārkāpumi. Ļaudis nekad nav tā ievērojuši agrākos likumus.
— Tas nozīmē, ka salīdzinājumā tie visādā ziņā liekas labi, — Tarrū sacīja.
Tiesneša sapņainā izteiksme ar it kā pie debesīm sie- iin piesieto skatienu izzuda. Viņš dzedri nopētīja Tarrū.
—» Un kas tad ir? — viņš vaicāja. — Runa nav par likumu, bet gan par spriedumu. Mēs tur neko nevaram darīt,
— Tas ir ienaidnieks numur viens, — Kotārs sacīja, kad tiesnesis bija aizgājis.
Auto aizbrauca.
Mazliet vēlāk Rambērs un Kotārs ieraudzīja nākam Garsiju. Viņš pienāca tiem klāt, pat nepamādams, un sveiciena vietā sacīja:
— Jāpagaida.
Ap viņiem pūlis, lielākoties sievietes, gaidīja pilnīgā klusumā. Gandrīz visām bija uz rokas groziņš, kuru viņas velti cerēja nodot slimajiem tuviniekiem, pavisam nesaprātīgi iedomādamās, ka tie varētu lietot atnestos produktus. Vārtus sargāja apbruņots postenis, un laiku pa laikam dīvains kliedziens izlauzās caur pagalmu, kas atdalīja kazarmas no vārtiem. Visi klātesošie tad pievērsa slimnīcai bažu pilnas sejas.
Visi trīs vīrieši vēroja šo ainu, līdz viņiem aiz muguras skaidri un nopietni sacīts «labdien» lika atskatīties. Par spīti karstumam, Rauls bija ģērbies ļoti korekti. Viņš bija liels un spēcīgs un valkāja tumšu, svītrotu uzvalku un platmali ar uzliektām malām. Seja bija diezgan bāla, acis brūnas un lūpas cieši sakniebtas. Rauls runāja ātri un noteikti:
— Iesim lejā uz pilsētu, — viņš sacīja. — Garsija, tu vari mūs atstāt vienus.
Garsija aizkūpināja cigareti un noskatījās, kā viņi aiziet. Viņi gāja ātri, pieskaņodamies Raula gaitai, kurš soļoja vidū.
— Garsija man visu izskaidroja, — viņš teica. —- Tā lieta iet. Katrā gadījumā, tas maksās desmittūkstoš franku.
Rambērs atbildēja, ka viņš esot ar mieru.
— Atnāciet rīt paēst pusdienas Flotes kvartāla spāniešu restorānā.
Rambērs sacīja, ka viss norunāts, un Rauls sniedza viņam roku, pirmoreiz pasmaidīdams. Pēc tam kad Rauls bija aizgājis, Kotārs atvainojās. Rītdien viņš esot aizņemts, bet, starp citu, viņš jau Rambēram vairs neesot vajadzīgs.