Otrā dienā žurnālistam ieejot spāniešu restorānā, visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Ēnainajā pagrabiņā, kas atradās kādas mazas, dzeltenas, saules izkaltētas ieliņas lejasgalā, sēdēja tikai vīrieši, lielākoties spāniešu tipa. Bet, tiklīdz Rauls, kas bija ieņēmis vietu pie galdiņa zāles galā, pamāja žurnālistam un Rambērs devās uz viņa pusi, ziņkāre sejās nodzisa un tās atkal pievērsās šķīvjiem. Pie Raula galda sēdēja garš, vājš, neskuvies tips milzīgi platiem pleciem, zirga ģīmi un plāniem matiem. Krekls atrotītām piedurknēm atsedza garas, tievas, melniem matiņiem klātas rokas. Viņš trīsreiz palocīja galvu, kad viņu iepazīstināja ar Rambēru. Viņa vārds netika nosaukts, un Rauls, runājot par viņu, sacīja tikai «mūsu draugs».
— Mūsu draugs domā, ka varēs jums palīdzēt. Viņš jūs…
Rauls apklusa, jo pienāca viesu apkalpotāja saņemt Rambēra pasūtījumu.
— Viņš jūs savedīs kopā ar diviem mūsu draugiem, kas jūs iepazīstinās ar diviem sargiem, kuri ir mūsu uzticamie palīgi. Bet ar to vēl viss nebūs galā. Sargiem pašiem jāizlemj, kad ir visizdevīgākais brīdis. Visvienkāršāk būtu, ja jūs dažas naktis pārnakšņotu pie viena no viņiem, kas dzīvo vārtu tuvumā. Bet pirms tam mūsu draugs palīdzēs jums nodibināt nepieciešamos sakarus. Kad viss būs nokārtots, jūs norēķināsities ar viņu.
Draugs vēlreiz palocīja savu zirga galvu, nemitēdamies gremot tomātu un sarkano piparu salātus, ko viņš kāri notiesāja. Tad viņš ierunājās ar vieglu spāņu akcentu. Viņš lika priekšā Rambēram norunāt satikšanos aiznākamajā dienā astoņos no rīta uz katedrāles lievenēm.
— Vēl divas dienas, — Rambērs piezīmēja.
— Tas nav tik viegli, — Rauls sacīja. — Jāsameklē cilvēki.
Zirgaģīmis vēl lieku reizi pameta ar galvu, un Rambērs bez sevišķa prieka piekrita. Tālākais maltītes laiks pagāja, meklējot sarunai vielu. Bet valodas sāka raisīties pavisam viegli, kad Rambērs uzzināja, ka zirgaģīmis ir futbolists. Arī viņš pats bija daudz nodarbojies ar šo sportu. Tad viņi runāja par Francijas čempionātu, par angju profesionālo futbolkomandu izcilajām īpašībām un W taktiku [4] . Beidzot pusdienas, zirgaģīmis bija pavisam iesilis un uzrunāja Rambēru uz «tu», mēģinādams viņu pārliecināt, ka labākā vieta komandā esot centra pus- sargam.
— Tu saproti, — viņš teica, — centra pussargs sadala piespēles, un sadalīt piespēles — tas jau ir futbols.
Rambērs piekrita viņa viedoklim, lai gan pats vienmēr bija spēlējis par centra uzbrucēju. Viņu spriešanu pārtrauca tikai radiouztvērējs, kas, klusināti nospēlējis sentimentālu melodiju virkni, paziņoja, ka iepriekšējā dienā mērim bijuši simt trīsdesmit septiņi upuri. Neviens no klātesošajiem nelikās to dzirdam. Cilvēks ar zirga galvu paraustīja plecus un piecēlās. Rauls un Rambērs sekoja viņa priekšzīmei.
Aiziedams centra pussargs spēcīgi spieda Ramberam roku.
— Mani sauc Gonsaless, — viņš teica.
Rambēram šīs divas dienas likās nebeidzamas. Viņš aizgāja pie Rjē un sīki izstāstīja visu, ko bija darījis. Pēc tam viņš pavadīja ārstu vienā no vizītēm. Viņi atsveicinājās pie mājas, kur ārstu gaidīja kāds aizdomīgs slimnieks. Gaitenī dzirdēja balsis un skrejošus soļus: tuviniekiem tika paziņots par ārsta ierašanos.
— Es ceru, ka Tarrū nekavēsies, — Rjē murmināja.
Viņš izskatījās noguris.
— Vai epidēmija progresē pārāk strauji? — Rambērs Jautāja.
Rjē atbildēja, ka tā gluži neesot un pat statistikas līkne vairs nekāpjot tik spēji. Gluži vienkārši, neesot pietiekami daudz līdzekļu cīņai pret mēri.
— Mums trūkst materiāla, — viņš sacīja. — Visās pasaules armijās materiālu trūkumu parasti aizstāj ar cilvēkiem. Bet mums trūkst arī cilvēku.
— Bet ir no ārienes ieradušies ārsti un sanitārais personāls.
— Jā, desmit ārsti un ap simt pārējo, — Rjē sacīja. — Tas liekas daudz, Bet pašreizējam stāvoklim tas ir tikko pietiekami. Ar to nepietiks, ja epidēmija vēl ies plašumā.
Rjē ieklausījās mājas trokšņos, tad uzsmaidīja Rambēram.
— Jā, jums vajadzētu pasteigties, lai viss izdotos labi, — viņš teica.
Pār Rambēra seju pārslīdēja ēna.
— Jūs zināt, — viņš ierunājās neskanīgā balsī, — ne (jau tāpēc es gribu aizbraukt.
Rjē atbildēja, ka to viņš zinot, bet Rambērs turpināja:
— Es domāju, ka neesmu gļēvulis, vismaz lielākoties ne. Man ir bijusi izdevība to pārbaudīt. Tikai — ir domas, ko es nespēju paciest.
Ārsts raudzījās viņam sejā.
— Jūs viņu atkal satiksit, — Rjē sacīja.
— Varbūt, bet es nespēju paciest domu, ka tas var Ieilgt un viņa šai laikā novecos. Ja cilvēkam ir trīsdesmit, viņš jau sāk novecot, un vajag izmantot katru brīdi. E3 nezinu, vai jūs to varat saprast.
Rjē murmināja, ka viņam liekoties, viņš saprotot, kad ieradās Tarrū, Joti možs.
— Es nupat lūdzu Panlū, lai pievienojas mums.
— Nu — un? — ārsts jautāja.
— Viņš apdomājās un sacīja «jā».
— Es par to priecājos, — ārsts teica. — Priecājos, uzzinādams, ka viņš ir labāks nekā viņa sprediķis.
— Tādi jau ir visi cilvēki, — Tarrū sacīja. — Vajag tikai dot viņiem izdevību.
Viņš pasmaidīja un pamirkšķināja Rjē.
— Tas ir tieši mans uzdevums dzīvē — pagādāt izdevības.
— Atvainojiet, — Rambērs teica, — bet man jāiet.
Satikšanās ceturtdienā Rambērs ieradās uz baznīcas
lievenēm piecas minūtes pirms astoņiem. Gaiss vēl bija pavēss. Debesīs peldēja balti, apaļi mākonīši, kurus jau pēc brīža aprīs pieaugošais karstums. No izkaltušā mauriņa tomēr plūda viegla valgmes smarža. Saule aiz austrumu puses namiem karsēja tikai bruņucepuri Zannas d'Arkas viscaur apzeltītajai statujai, kas greznoja laukumu. Pulkstenis tornī nosita astoņas reizes. Rambērs pagājās pāris soļu pa tukšajām lievenēm. No baznīcas iekšienes viņu sasniedza neskaidras psalmu skaņas un vecas pagraba un vīraka smaržas. Pēkšņi dziedāšana apklusa. Ap desmit sīku, melnu stāvu iznāca no baznīcas un tipināja uz pilsētas pusi. Rambērs jau sāka kļūt nepacietīgs. Citi melni stāvi kāpa augšup pa lielajām kāpnēm un tuvojās lievenēm. Viņš aizkūpināja cigareti, bet tad apķērās, ka šai vietā tas varbūt nav pieļaujams.