Ceturksni pēc astoņiem sāka klusu dūkt katedrāles ērģeles. Rambērs iegāja tumšajā velvē. Pēc brīža viņš ieraudzīja baznīcas jomā mazos, melnos stāvus, kas bija pagājuši viņam garām. Tie bija sapulcējušies kaktā pie tāda kā improvizēta altāra, uz kura nesen bija nolikts svētā
Roka tēls, steigā izgatavots kādā no pilsētas darbnīcām. Tupot uz ceļiem, tie šķita vēl vairāk sarukuši, gandri» izgaistoši pelēkumā kā sastingušas tumsas gabaliņi, tikai i šur tur nedaudz biezāki par miglu, kurā tie peldēja. Augšii I ērģeles spēlēja nebeidzamas variācijas.
Tobrīd, kad Rambērs izgāja ārā, Gonsaless jau kāpa lejā pa kāpnēm un pagriezās uz pilsētas pusi.
— Es domāju, ka tu esi aizgājis, — viņš teica žurnālistam. — Tas būtu dabiski.
Viņš pastāstīja, ka gaidījis draugus, ar kuriem norunājis satikties citā vietā, netālu no šejienes, bez desmit as- I toņos. Bet viņš tos velti nogaidījis divdesmit minūtes.
— Gadījies kāds kavēklis, tas ir skaidrs. Mūsu darba ne vienmēr viss iet gludi.
Viņš ieteica norunāt satikšanos rīt tai pašā laikā pie kritušo pieminekļa, Rambērs nopūtās un atbīdīja pakausī platmali.
— Tas nekas, — Gonsaless smējās. — Padomā mazliet par visām tām kombinācijām, pēkšņajiem uzbrukumiem, piespēlēm, kas nepieciešamas, lai iesistu vārtus.
— Protams, — Rambērs sacīja. — Bet spēle ilgst tikai pusotras stundas.
Orānas piemineklis kritušajiem atrodas vienīgajā vietā, no kuras var redzēt jūru, tā ir tāda kā pastaigas vieta, kas visai īsu gabalu stiepjas gar klintīm, kuras paceļas virs ostas. Otrā rītā Rambērs, pirmais nonācis norunātajā vietā, uzmanīgi lasīja par tēvzemi kritušo sarakstu. Dažas minūtes vēlāk tuvojās divi vīrieši, vienaldzīgi paskatījās uz viņu, tad pagāja tālāk, atbalstījās pret margām un šķita pilnīgi nogrimuši tukšās un klusās krastmalas vērošanā. Abi bija vienā augumā, abi ģērbušies zilās biksēs un jūrnieku kreklā ar īsām piedurknēm. Žurnālists mazliet atvirzījās, apsēdās uz sola un tā varēja netraucēti viņos noraudzīties. Rambērs ievēroja, ka viņiem abiem nevar būt vairāk par divdesmit gadiem. Tai mirklī viņš ieraudzīja Gonsalesu, kas soļoja taisni šurp un atvainojās.
— Tur jau ir mūsu draugi, — viņš teica un pieveda žurnālistu pie abiem jaunekļiem, iepazīstinādams un nosaukdams vārdus — Marsels un Luijs. Abi bija pēc sejas ļoti līdzīgi, un Rambērs nodomāja, ka viņi ir brāļi.
— Tā, tagad jūs esat iepazinušies, — Gonsaless teica. — Nu būs jāķeras pie lietas.
Marsels vai Luijs sacīja, ka viņu sardzes laiks sākoties pie divām dienām, ilgstot vienu nedēļu un ka vajadzētu n/taustīt visērtāko dienu. Viņi esot četri, kas sargājot rie- jiuiiu vārtus, un tie otri divi esot armijas karavīri. Neva- »<il būt ne runas par to, ka ari viņus iesaistītu šai lietā. Viņi neesot droši, un, starp citu, tas palielinātu izdevumus. Bet gadoties, ka dažu vakaru abi kolēģi ejot pavadīt daļu nakts kāda zināma bāra blakuszālē. Marsels vai Luijs ieteica Rambēram apmesties viņu dzīvoklī, netālu |io vārtiem, un gaidīt, kad atnāks tam pakaļ. Tad būtu 111 visam viegli tikt ārā. Taču jāpasteidzoties, jo nupat ru- Ifljot, ka drīzumā nolikšot divkāršu sargposteni ārpus pilsētas.
Rambērs šo plānu atzina par labu un piedāvāja savas beidzamās cigaretes. Tad tas no abiem puišiem, kurš vēl nebija runājis, prasīja Gonsalesam, vai naudas jautājums esot nokārtots un vai nevarot saņemt avansu.
— Nē, — Gonsaless teica. — Nav ko uztraukties, tas ir pašu cilvēks. Rēķini tiks nokārtoti aizbraukšanas brīdī.
Viņi norunāja jaunu satikšanos. Gonsaless ieteica atkal paēst pusdienas spāniešu restorānā aiznākamajā dienā. No turienes varētu taisnā ceļā doties uz sargu māju.
— Pirmajā naktī es palikšu tev biedros, — viņš sacīja Rambēram.
Otrā dienā, kāpdams augšā uz savu istabu, Rambērs uz viesnīcas kāpnēm sastapa Tarrū.
— Es dodos pie Rjē, — Tarrū sacīja. — Vai jūs negribat nākt līdzi?
— Es nekad neesmu drošs, vai netraucēju viņu, — Rambērs vilcinādamies sacīja.
— Nedomāju vis, viņš man daudz par jums stāstījis.
Žurnālists apsvēra.
— Klausieties, — viņš teica. — Ja jums pēc vakariņām ir brīdis laika, kaut arī tas būtu vēlu, atnāciet abi uz viesnīcas bāru.
— Tas ir atkarīgs no viņa un mēra, — Tarrū sacīja.
Vienpadsmitos vakarā Rjē un Tarrū tomēr iegāja mazajā un šaurajā bārā. Ap trīsdesmit cilvēku tur grūstījās ar elkoņiem un runāja Joti skaļi. Nokļuvuši te no mēra pārņemtās pilsētas klusuma, abi ienācēji mazliet apjukuši apstājās. Viņi saprata apkārtējo uzbudinājumu, redzēdami, ka te vēl pasniedz alkoholiskus dzērienus. Rambērs sēdēja pašā letes galā uz augstas taburetes un māja viņiem. Viņi pienāca klāt un apsēdās katrs savā pusē, pie tam
Tarrū mierīgi pabīdīja sānis kādu pārāk trokšņainu kaimiņu. [5] Vai alkohols jūs neatbaida?
— Nē, — Tarrū atbildēja, — gluži otrādi.
Rjē paostīja rūgto zālīšu aromātu savā glāzē. Sai troksnī bija grūti runāt, bet šķiet, ka Rambērs vairāk gribēja dzert. Ārsts vēl nevarēja pateikt, vai viņš ir iereibis vai ne. Pie viena no diviem galdiem, kas aizņēma pārējo šaurā lokāla telpu, kāds flotes virsnieks pa sievietei pie katras rokas stāstīja resnam, piesārtušam sarunas biedram par tīfa epidēmiju Kairā: