— Nometnes, tur bija ierīkotas nometnes iezemiešiem, ar teltīm slimniekiem, un visapkārt — sargkareivju kordons, kas šāva uz slimo tuviniekiem, kad tie mēģināja pa* slepšus ienest kādu tautas ārstniecības līdzekli. Tas bija cietsirdīgi, taču pareizi.
Pie otra galda, ko aizņēma jauni, eleganti cilvēki, saruna bija nesaprotama, to apslāpēja «Saint James Injir* mary»* taktis, kas plūda no skaļruņa pie griestiem.
— Vai jūs esat apmierināts? — Rjē vaicāja, paceldams balsi,
— Tas brīdis tuvojas, — Rambērs atbildēja. — Varbūt jau šonedēļ.
— Zēl gan, — Tarrū kliedza.
— Kāpēc?
Tarrū paskatījās uz Rjē.
— O! Tarrū to saka, domādams, ka jūs šeit varētu būt mums noderīgs. Bet es pārāk labi saprotu jūsu vēlēšanos aizbraukt.
Tarrū piedāvāja vēl pa glāzītei. Rambērs norausās no taburetes un pirmoreiz ieskatījās viņam sejā.
— Kur es varētu būt jums noderīgs?
— Nu, mūsu sanitārajās vienībās, — Tarrū sacīja, nesteidzīgi stiepdams roku pēc glāzes.
Rambēra sejā atkal parādījās viņam raksturīgā iecirtīgā un domīgā izteiksme, un viņš no jauna uzrausās uz taburetes.
— Vai šīs vienības jums neliekas derīgas? — jautāja Tarrū, kas nupat bija izdzēris savu glāzi un tagad uzmanīgi raudzījās Rambērā.
— Tās ir ļoti derīgas, — sacīja žurnālists un iedzēra.
Rjē ievēroja, ka Rambēram dreb roka. Viņš nodomāja, ka tas, jā, patiešām, ir jau piedzēries.
Nākamajā dienā, kad Rambērs otrreiz gāja uz spāniešu restorānu, viņš iekļuva vīru bariņā, kuri bija iznākuši arā pie restorāna durvīm un baudīja zaļi zeltaino vakaru, kad karstums tikai nule sāka mazināties. Viņi smēķēja kodīgu tabaku. Iekšā restorāns bija gandrīz tukšs. Rambērs apsēdās pie galdiņa pašā zāles galā, kur pirmoreiz bija ticies ar Gonsalesu. Viesmīlei viņš teica, ka pagaidīšot. Pulkstenis bija pusastoņi. Cits pēc cita vīri atgriezās ēdamzālē un apsēdās. Viesmīle sāka viņus apkalpot, un zemo velvi pamazām piepildīja trauku šķindoņa un paklusas sarunas. Pulksten astoņos Rambērs vēl arvien gaidīja. Iededza gaismu. Jauni ienācēji apmetās pie viņa galdiņa. Viņš pasūtīja vakariņas. Pusdeviņos viņš beidza ēst, neredzējis ne Gonsalesu, ne abus jaunekļus. Viņš smēķēja cigareti pēc cigaretes. Zāle lēnām kļuva tukšāka. Ārā strauji satumsa. Valga vēsma, kas nāca no jūras, viegli plivināja stikla durvju aizkarus. Kad pulkstenis bija deviņi, Rambērs pamanīja, ka zāle ir pavisam tukša un viesmīle izbrīnījusies viņā noraugās. Viņš samaksāja un izgāja. Iepretim restorānam bija vēl atvērta kafejnīca. Rambērs apsēdās pie letes un uzmanīja restorāna ieeju. Pusdesmitos viņš devās uz savu viesnīcu, velti gudrodams, kā sastapt Gonsalesu, kura adrese viņam nebija, pavisam izsists no sliedēm, iedomādamies par visiem trim gājieniem, kas būs jāsāk no jauna.
Sai brīdī tumsā, pa kuru traucās ātrās palīdzības automašīnas, viņš atskārta, kā vēlāk par to stāstīja ārstam Rjē, — ka visu šo laiku viņš bija kaut kā aizmirsis sievu, cenzdamies par katru cenu atrast spraugu mūros, kas šķira no viņas. Bet tai pašā brīdī arī tagad, kad visi ceļi vēl lieku reizi izrādījās slēgti, viņš sievu atkal atrada savās ilgās, turklāt ar tik spēju sāpju uzliesmojumu, ka sāka skriet uz viesnīcu, lai izbēgtu no nežēlīgās kvēles, ko tomēr aiznesa sev līdzi un kas dedzināja deniņus.
Otrā rītā ļoti agri viņš tomēr aizgāja pie Rjē pajautāt, kā atrast Kotāru.
— Vienīgais, kas man atliek, ir — sākt visu no gala, — viņš teica.
_— Atnāciet rītvakar, — Rjē sacīja. — Tarrū man nez kāpēc lūdza, lai es uzaicinot Kotāru. Viņam jābūt klāt ap desmitiem. Atnāciet pusvienpadsmitos.
~ Otrā dienā, kad Kotārs ieradās ārsta mājās, Tarrū un Rjē patlaban pārrunāja kādu negaidītu izveseļošanās ga- dījumu, kas noticis ārsta iecirknī.
— Viens no desmit. Viņam laimējies, — Tarrū sacīja.
— Nu, tas nebija mēris, — Kotārs iebilda.
Abi viņam apgalvoja, ka tā bijusi gan šī pati sērga.
— Tās nav iespējams, ja viņš reiz izveseļojies. Jūs zināt tikpat labi kā es, ka mēris nepiedod.
— Parasti ne, — Rjē sacīja. — Bet vajag tikai mazliet neatlaidības, un mēs piedzīvosim pārsteigumus.
Kotārs smējās.
— Nerādās vis. Vai dzirdējāt šovakar skaitļus?
Tarrū, ar labvēlību uzlūkodams rantjē, sacīja, ka viņš
zinot skaitļus, stāvoklis esot smags, bet ko gan tas pierādot? Tas pierādot, ka nepieciešami vēl ārkārtējāki līdzekļi.
— Hal Jūs jau tos esat likuši lietā.
>— Jā, bet vajag, lai to darītu katrs,
Kotārs neizpratnē uzlūkoja Tarrū. Tas paskaidroja, ka pārāk daudzi cilvēki paliekot malā, ka epidēmija skarot visus un ikkatram jāveicot savs pienākums. Brīvprātīgo vienības esot pieejamas visiem.
— Tā ir laba doma, — Kotārs teica, — bet tas viss neko nelīdzēs. Mēris ir pārāk spēcīgs.
— To mēs zināsim, — Tarrū pacietīgi piezīmēja, — kad būsim izmēģinājuši visus līdzekļus.
Rjē pa. to laiku pie sava rakstāmgalda pārrakstīja reģistrācijas lapas. Tarrū joprojām raudzījās uz rantjē, kas sāka grozīties krēslā.
— Kāpēc jūs nevarētu pievienoties mums, Kotāra kungs?
Rantjē it kā apvainojies piecēlās un paņēma savu apaļo cepuri.