Выбрать главу

—   Tas nav mans amats.

Tad izaicinošā tonī piebilda:

—       Turklāt es nemaz nejūtos slikti mēra laikā un nesa­protu, kādēļ man būtu jāiejaucas, lai tas ātrāk beigtos.

Tarrū iesita sev pa pieri, it kā pēkšņi apjēgdams kādu patiesību.

—   Patiešām! Es aizmirsu, ka citādi jūs būtu arestēts.

Kotārs salēcās un pieķērās pie krēsla, it kā bīdamies

nokrist. Rjē bija beidzis rakstīt un tagad nopietni un uz­manīgi vēroja viņu,

—   Kas jums to teica? — rantjē kliedza. Tarrū likās izbrīnījies un sacīja:

—   Jūs pats. Vai vismaz mēs ar ārstu tā nopratām. Un, kad Kotārs, pēkšņi tik pārmērīgi satriekts, sāka

murmināt nesaprotamus vārdus, Tarrū piebilda:

—       Neuztraucieties. Nedz ārsts, nedz es — mēs jūs ne- nodosim. Tas uz mums neattiecas. Turklāt ar policiju mēs nekad neesam bijuši nekādos draugos. Apsēdieties.

Rantjē paskatījās uz krēslu un vilcinādamies apsēdās. Pēc brīža viņš nopūtās un atzina:

—       Tas ir sens gadījums, ko viņi uzrakuši. Es domāju, ka tas jau aizmirsts. Bet kāds bija izpļāpājies. Viņi mani izsauca un teica, lai esot viņu rīcībā līdz izmeklēšanas beigām. Es sapratu, ka galu galā viņi mani apcietinās.

—   Vai tas ir smags pārkāpums? — Tarrū jautāja.

—   Kā nu to ņem. Vismaz tā nav slepkavība.

—   Draud cietums vai spaidu darbi? Kotārs likās ļoti nospiests.

—   Cietums, ja man palaimētos…

Taču jau pēc brīža viņš sparīgi turpināja:

—       Tā ir kļūda. Kļūdās jau visi. Un es nevaru paciest domu, ka par to mani var saņemt ciet, izraut no mājas, maniem paradumiem, šķirt no visiem paziņām.

—       Ahāl Un tāpēc jūs izdomājāt pakārties? — Tarrū jautāja.

—   Jā. Protams, tā bija muļķība.

Pirmoreiz ierunājās Rjē un sacīja Kotāram, ka viņš sa­protot tā bažas, bet varbūt viss nokārtošoties.

—   Es zinu, ka šobrīd man nav ko baidīties.

—   Es redzu, jūs neiesaistīsities mūsu vienībās, — Tarrū

teica.

Kotārs grozīja pirkstos cepuri, tad pacēla pret Tarrū

nedrošu skatienu:

—   Nevajag to ņemt man ļaunā.

—       Protams, ne. Bet mēģiniet vismaz tīši neizplatīt mik­robu, — Tarrū smaidīdams sacīja.

Kotārs iebilda, ka viņš taču neesot gribējis mēri, ka tas nācis pats no sevis un neesot jau viņa vaina, ja pašlaik mēris visu nokārtojis viņam par labu. Un, kad Rambērs jau bija pie durvīm, rantjē visai enerģiskā tonī piebilda:

—        Pie tam es uzskatu, ka jūs neko nepanāksit. Rambērs noskaidroja, ka Gonsalesa adresi Kotārs ne­zina, bet vajagot tikai vēlreiz aiziet uz mazo kafejnīciņu. Viņi norunāja satikties nākamajā dienā. Un, tā kā Rjē

Izteica vēlēšanos būt par visu Informēts, Rambērs uzaici­nāja viņu un Tarrū nedējas nogalē, vienalga, cik vēlā nakts stundā, atnākt uz tā istabu viesnīcā.

No rīta Kotārs un Rambērs aizgāja uz mazo kafejnīcu un atstāja Garsijam ziņu, ka gaidīšot viņu vakarā vai nā­kamajā rītā, ja gadītos kāds kavēklis. Vakarā tie viņu gaidīja velti. Otrā rītā Garsija bija klāt. Viņš klusēdams noklausījās, ko stāstīja Rambērs. Viņš gan nebija pilnīgi lietas kursā, taču zināja, ka veseli kvartāli uz divdesmit četrām stundām ielenkti, lai izdarītu māju pārbaudi. Iespē­jams, ka Gonsaless un abi jaunekļi nav varējuši tikt laukā no sava kvartāla. Bet viņš nevarot neko vairāk kā atkal savest tos kopā ar Raulu. Protams, ne agrāk kā parīt.

—  Es redzu, — Rambērs sacīja, — ka viss atkal jāsāk no gala.

Aiznākamajā dienā uz kādas ielas stūra Rauls apstip­rināja Garsijas izteikto pieņēmumu: lejaskvartāli tiešām bijuši ielenkti. Vajadzēja atkal uzņemt sakarus ar Gonsa- lesu. Divas dienas vēlāk Rambērs pusdienoja kopā ar fut­bolistu.

—  Tas ir idiotiski, — futbola cienītājs sacīja. — Mums vajadzēja norunāt, kādā veidā satikties.

Tāds bija arī Rambēra viedoklis.

—   Rīt no rīta aiziesim pie puišiem, mēģināsim visu no­kārtot.

Nākamajā dienā puišu nebija mājās. Rambērs ar Gon- salesu atstāja ziņu, ka gaidīs otrā dienā pulksten divpa­dsmitos Liceja laukumā. Un Rambērs atgriezās savā istabā ar tādu sejas izteiksmi, ka Tarrū, pēcpusdienā viņu sa­stapis, bija pārsteigts.

—  Jums neveicas? — Tarrū jautāja.

—   Jāsāk atkal viss no gala, — Rambērs atbildēja.

Un viņš atkārtoja savu ielūgumu:

—   Atnāciet šovakar.

Vakarā, kad abi vīrieši iegāja Rambēra istabā, žurnā­lists bija atgūlies. Viņš piecēlās, piepildīja sagatavotās glāzes. Rjē, paceldams glāzi, jautāja, vai varot novēlēt laimīgu ceļu. Žurnālists atbildēja, ka viņš vēlreiz izgājis visu loku un atkal nonācis pie tā paša punkta un ka drīz būšot pēdējā satikšanās. Viņš izdzēra glāzi un piebilda:

—   Protams, viņi neatnāks.

—   Nevajag to padarīt par principu, — Tarrū sacīja.

—  Jūs vēl arvien neesat sapratis, — Rambērs atteica, paraustīdams plecus»

—   Ko tad?

—   Meri.

—   Ā! — Rjē novilka.

—       Nē, jūs neesat sapratis, ka tas nozīme — sākt no gala.

Rambērs aizgāja istabas kaktā un atvēra mazu pata­fonu.

—   Kas tā par plati? — Tarrū jautāja. — Es to esmu

dzirdējis.

Rambērs atbildēja, ka tas esot «Saini James InJirmartj».

Plate bija nospēlēta lidz vidum, kad tālumā norībēja divi šāvieni.

—       Kāds suns vai bēgšanas mēģinājums, — Tarrū sa­cīja.

Drīz pēc tam plate beidza spēlēt, un kjuva dzirdami āt­rās palīdzības automobiļa signāli, kas kļuva aizvien ska­ļāki, aizviļņoja gar viesnīcas logiem, pieklusa, tad izdzisa pavisam.

—       Sī plate neuzjautrina, — Rambērs sacīja. — Turklāt es to šodien klausos jau kādu desmito reizi.

—   Vai tā jums tik ļoti patīk?