— Nē, bet citu man nav.
Un pēc brīža viņš atkārtoja:
— Es jums saku, tas nozīmē sākt vienmēr visu no gala.
Rambērs apjautājās Rjē, kādi panākumi esot sanitārajām vienībām. Pašlaik bija darbā piecas komandas. Viņi cerēja izveidot vēl citas. Žurnālists sēdēja uz gultas malas un likās nodarbināts ar saviem nagiem. Rjē vēroja viņa paīso, spēcīgo stāvu, kas bija sakņupis uz gultas. Pēkšņi ārsts pamanīja, ka Rambērs raugās uz viņu.
— Ziniet, dakter, — viņš ierunājās, — esmu daudz domājis par jūsu organizāciju. Ja es neesmu ar jums, tad tikai tāpēc, ka man ir savi iemesli. Citādi, man liekas, es nebaidītos riska, esmu karojis Spānijā.
— Kurā pusē? — Tarrū jautāja.
— Uzvarēto pusē. Bet kopš tā laika esmu šo to pārdomājis.
— Par ko? — Tarrū jautāja.
— Par drosmi. Tagad es zinu, ka cilvēks ir spējīgs uz lieliem darbiem. Bet, ja viņš nav spējīgs uz lielām jūtām, tad viņš mani neinteresē.
— Rādās, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, — Tarrū sacīja.
— Nē taču, viņš nespēj ilgi ciest vai ilgi būt laimīgs. Tātad viņš nav spējīgs ne uz ko tādu, kas būtu kaut ko vērts.
Viņš paskatījās uz abiem vīriešiem un piebilda:
— Saldēt, Tarrū, — vai jūs esat spējīgs mirt mīlestības dēļ?
— Nezinu, bet man liekas, pašreiz ne.
— Nu ja. Un jūs esat spējīgs mirt par ideju, tas ir skaidri redzams. Man jau apnikuši cilvēki, kas mirst par ideju. Es neticu varonībai, es zinu, ka tas ir viegli, un pats pieredzēju, cik tas ir postoši. Man ir svarīgi, lai cilvēki dzīvotu un mirtu mīlestības dēļ.
Rjē uzmanīgi klausījās žurnālistā. Nenovērsdams no tā acis, viņš lēnīgi sacīja:
— Cilvēks nav ideja, Rambēr.
Žurnālists uzšāvās kājās, aizrautībā kvēlojošu seju.
— Ir gan ideja un aprobežota ideja, sākot ar to brīdi, kad viņš novēršas no mīlestības. Un tiešām mēs vairs neesam spējīgi mīlēt. Padosimies liktenim, dakter. Pagaidīsim, līdz mēs tādi kļūsim, bet, ja tas patiešām nav iespējams, tad gaidīsim galveno atbrīvošanu, netēlodami varoņus. Es neprasu neko vairāk.
Rjē likās piepeši noguris un piecēlās.
— Jums taisnība, Rambēr, pilnīga taisnība, un neparko pasaulē es negribētu jūs atrunāt no tā, ko jūs taisāties darīt un kas man liekas labi un pareizi. Tomēr man jums jāsaka: te nav runa par varonību. Te ir runa par godīgumu. Tāda doma var likties smieklīga, bet vienīgais veids, kā cīnīties pret mēri, ir godīgums.
— Kas tad ir godīgums? — Rambērs jautāja, pēkšņi kļuvis nopietns.
— Es nezinu, kas tas ir vispār. Bet zinu, ka manā gadījumā tas nozīmē darīt savu darbu.
— Un es nezinu, kāds ir mans darbs! — Rambērs kaislīgi iesaucās. — Varbūt es patiešām maldos, izvēlēdamies mīlestību.
Rjē ieskatījās viņam sejā.
— Nē, — viņš uzsvēra, — jūs nemaldāties.
Rambērs domīgs noraudzījās viņos.
— Jūs abi, man šķiet, nevarat zaudēt neko. Ir vieglāk būt īstajā pusē.
Rjē iztukšoja savu glāzi.
— Iesim, — viņš teica, — mums vēl daudz ko darīt.
Viņš izgāja.
Tarrū viņam sekoja, bet uz sliekšņa, liekas, kaut ko pārdomāja, pagriezās pret žurnālistu un sacīja:
— Vai jūs zināt, ka Rjē sieva atrodas sanatorijā vairāku* simtus kilometru no šejienes?
Rambērs pārsteigumā sakustējās, bet Tarrū jau bija projām.
Otrā dienā vienos Rambērs zvanīja ārstam:
— Vai jūs būtu ar mieru, ka es strādāju kopā ar jums, līdz man radīsies iespēja aizbraukt no pilsētas?
Klausulē brīdi klusēja, un tad:
— Jā, Rambēr. Es jums pateicos.
Un tā visu garu nedēļu mēra gūstekņi cik spēdami turējās pretim sērgai. Un daži, kā, piemēram, Rambērs, —- mēs to neredzējām, — pat iedomājās, ka viņi vēl arvien rīkojas kā brīvi cilvēki, ka viņiem vēl ir izvēle. Bet īstenībā var sacīt, ka tai laikā, augusta mēneša vidū, mēris jau bija pārņēmis visu. Tad vairs nevarēja runāt par atsevišķu cilvēku likteni, bet gan par visiem kopīgu notikumu attīstību, ko radīja mēris, un par jūtām, kuras pārdzīvoja visi. Visstiprākā bija atšķirtības un trimdas izjūta, kas ietvēra sevī arī bailes un dumpības garu. Tālab stāstītājs domā, ka tagad, kad karstums un sērga sasniegusi kulmināciju, pienāktos aprakstīt vispārējo situāciju un piemēra pēc arī mūsu pilsētas dzīvo iemītnieku varmācības, mirušo apbedīšanu un šķirto mīlētāju ciešanas.
Tieši tā gada vidū sacēlās vējš un pūta vairākas dienas no vietas mēra apsēstajā pilsētā. Orānas iedzīvotāji sevišķi bīstas vēja, tāpēc ka uz plakankalnes, kur uzcelta pilsēta, nav neviena dabiska šķēršļa, kas to aizturētu, un tas ar pilnu spēku ielaužas ielās. Pēc šiem ilgajiem mēnešiem, kad ne piliens lietus nebija atsvaidzinājis pilsētu, to tagad klāja pelēks apskapstējums, kas vēja brāzmās plaisāja un lobījās nost. Tā nu vējš sacēla veselus papīra drisku un putekļu viļņus, kas sitās gar kājām gājējiem, kuri kļuva aizvien retāki. Tos redzēja steidzamies pa ielām, saliekušos uz priekšu, turot pie mutes roku vai nēzdo- dziņu. Vakaros ļaužu pulcēšanās vietās, kur viņi, kopā sanākdami, centās cik iespējams pagarināt šīs dienas, no kurām katra varēja būt pēdējā, redzēja nelielus cilvēku bariņus steidzamies uz mājām vai kafejnīcām, tā ka dažudien krēslas stundā, kas tagad jau Iestājās agrāk, ielas bija pilnīgi tukšas un tikai vējš pa tām klaidīja nemitīgas žēlabas. No uzplūdušās un nekad neredzamās jūras vēdīja aļģu un sāls smarža. Pamestā, putekļu balinātā, jūras elpas piesātinātā, vēja gaudās skanošā pilsēta tad vaidēja kā nelaimīga sala. J