Līdz šim mērim daudz vairāk upuru nekā pilsētas centrā bija nomaļajos kvartālos, kas bija biežāk apdzīvoti un ne tik ērti. Bet tad pēkšņi likās, ka epidēmija tuvojas un pārņem arī galvenos rajonus. Iedzīvotāji teica, ka vainīgs esot vējš, kas pārnēsājot infekcijas dīgļus. «Tas sajauc kārtis,» sacīja viesnīcas pārvaldnieks. Bet, lai būtu kā būdams, centra kvartāli zināja, ka nu pienākusi to kārtai naktīs pavisam tuvu un aizvien biežāk un biežāk dzirdēja aizviļņojam ātrās palīdzības automašīnu signālus, kas zem pašiem logiem atbalsoja drūmo un bezkaislīgo mēra saucienu.
Radās doma izolēt pašā pilsētas vidū dažus visvairāk cietušos kvartālus un atļaut no tiem iziet tikai cilvēkiem, kuru ierašanās darbā bija pilnīgi nepieciešama. Ļaudis, kas tur bija dzīvojuši ilgāku laiku, gribot negribot uzskatīja Šo rīkojumu par īpaši pret viņiem vērstu ierobežojumu un katrā ziņā domāja par citu kvartālu iemītniekiem kā par brīviem cilvēkiem. Toties šie cilvēki grūtākajos brīžos savukārt rada mierinājumu iedomā, ka citi ir vēl nebrī- < vāki par viņiem. «Ir jau vēl stingrāk ieslodzītie nekā es,» bija teiciens, kurā izpaudās toreiz vienīgā iespējamā cerība.
Apmēram ap to pašu laiku pavairojās arī ugunsgrēki, sevišķi izpriecu rajonā pie pilsētas Rietumu vārtiem. Noskaidrojot apstākļus, izrādījās, ka runa ir par personām, kas atgriezušās no karantīnas un bēdu un nelaimes apmātībā pielaidušas uguni savām mājām, iedomājoties, ka tādējādi iznīcina tur mēri. Bija bezgala grūti apkarot šādu rīcību, kas atkārtojās bieži un spēcīgā vēja dēļ pastāvīgi apdraudēja veselus kvartālus mūsu pilsētā. Pēc veltīgiem mēģinājumiem pierādīt, ka ar attiecīgo iestāžu izdarīto māju dezinfekciju pilnīgi pietiek, lai būtu izslēgta jebkura veida inficēšanās iespēja, vajadzēja izdot likumu, kas paredzēja ļoti bargus sodus nevainīgajiem dedzinātājiem. Un, bez šaubām, nelaimīgos cilvēkus atturēja nevis doma par ieslodzījumu, bet gan visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem kopīgā skaidrā apziņa, ka cietumsods ir tas pats, kas nāvessods, ievērojot ārkārtīgo mirstību, kāda tika konstatēta municipālajā cietumā. Protams, tāda pārliecība nebija bez pamata. Acīm redzamu iemeslu dēļ sāk.» likties, ka mēris sevišķi nikni uzbrūk visiem tiem, kas raduši dzīvot pulkā: kareivjiem, mūkiem un cietumniekiem. Jo, lai gan daži ieslodzītie tiek izolēti, cietums tomēr ir un paliek cilvēku kopiena, un to skaidri pierāda tas, ka mūsu municipālajā cietumā tiklab uzraugi, kā arestanti dabūja maksāt savu nodevu sērgai. Raugoties no augstāka, mēra nosacīta viedokļa, itin visi, sākot ar cietuma priekšnieku un beidzot ar pēdīgo arestantu, bija notiesātie, un varbūt pirmoreiz cietumā valdīja pilnīga taisnība.
Velti varas orgāni mēģināja šai visu atšķirību izzušanas procesā radīt zināmu hierarhiju, iedomādamies apbalvot ar ordeni cietumsargus, kas bija miruši, izpildot savus pienākumus. Tā kā bija izsludināts aplenkuma stāvoklis un zināmā mērā cietuma uzraugus varēja uzskatīt par mobilizētiem, tad viņiem pēc nāves piešķīra kaujas medaļu. Taču, ja arī ieslodzītie pret to neiebilda, tomēr tas nebija pa prātam militārām aprindām, kas pilnīgi pamatoti aizrādīja, ka šāda rīcība var nožēlojamā kārtā samulsināt ļaužu prātus. Viņu iebildumi tika atzīti par pareiziem, un nosprieda, ka visvienkāršākais būtu piešķirt mirušajiem uzraugiem epidēmijas medaļu. Bet tas, kas bija izdarīts ar pirmajiem mirušajiem cietumsargiem, vairs nebija labojams, nevarēja taču atņemt viņiem ordeni, un militārās aprindas joprojām aizstāvēja savu viedokli. No otras puses, epidēmijas medaļai piemita trūkums, ka ar to nevarēja panākt tādu morālu efektu, kādu sasniedza ar militāra ordeņa piešķiršanu, jo sērgas laikā taču nebija nekas neparasts iegūt šādu apbalvojumu. Tā nu visi bija neapmierināti.
Jo vairāk tāpēc, ka labošanas iestāžu administrācija nevarēja rīkoties tāpat kā baznīcas un — mazākā mērā — militārās varas pārstāvji. Abu vienīgo pilsētas klosteru mūki patiešām bija sadalīti pa daudzām dievbijīgām ģimenēm, kur viņi pagaidām mitinājās. Tāpat kā katrreiz, kad bija iespējams, nelielas kareivju vienības tika izvestas no kazarmām un izvietotas garnizonos, skolās vai sabiedriskās ēkās. Tā sērga, kas acīmredzot bija vedinājusi mūsu pilsētas iedzīvotājus uz aplenkuma stāvokļa solidaritāti, vienlaicīgi izrādīja tradicionālās ļaužu apvienības un lika cilvēkam atgriezties vientulībā. Tas radīja apjukumu.
> Var iedomāties, ka visi šie apstākļi līdztekus vējam ari izraisīja ugunsgrēku dažā labā prātā. Naktīs atkal vairākkārt notika uzbrukumi pilsētas vārtiem,un šoreiz uzbruka nelielas apbruņotas grupas. Bija apšaudes, ievainotie, un dažiem izdevās aizbēgt. Sardzes posteņi tika pastiprināti, un bēgšanas mēģinājumi visai drīz izbeidzās. Tomēr ar tiem pietika, lai pilsētā uzvilnītu sacelšanās vēsmas, kas mudināja uz vienu otru vardarbību. Aizdedzinātās vai sanitāru apsvērumu dēļ slēgtās mājas tika izlaupītas. Patiesību sakot, maz ticams, ka tas notika ar iepriekšēju nodomu. Visbiežāk gluži neparedzēts gadījums pavedināja līdz tam godājamus cilvēkus uz šādu nosodāmu rīcību, un viņu piemēram tūlīt sekoja citi. Dažreiz tādi nevaldāmi apmātie metās vēl degošas mājas liesmās paša īpašnieka klātbūtnē, kurš visā noskatījās, apdullis aiz sāpēm. Viņa vienaldzība pamudināja daudzus vērotājus ņemt priekšzīmi no šiem pirmajiem, un ugunsgrēka atblāzmā redzēja pa tumšo ielu uz visām pusēm skrienam ķēmīgas ēnas, ko izkropļoja dziestošās liesmas un atsevišķi priekšmeti vai mēbeļu gabali, kurus tās nesa uz pleciem. Sādu starpgadījumu dēļ varas iestādes bija spiestas pielīdzināt mēra apstākļus aplenkuma stāvoklim un piemērot attiecīgus likumus. Divus zagļus nošāva, bet jāšaubās, vai tas ietekmēja pārējos, jo tik daudzu nāves gadījumu vidū šie divi nāvessodi palika neievēroti: tas bija ūdens piliens jūrā. Patiesībā līdzīgas ainas atkārtojās diezgan bieži, taču varas iestādes izlikās neko nemanām un neiejaucās. Vienīgais rīkojums, kas, šķiet, ietekmēja visus pilsētas iedzīvotājus, bija komandanta stundas noteikšana. Pēc pulksten vienpadsmitiem, iegrimusi pilnīgā tumsā, pilsēta sastinga.