Zem mēnesnakts debesīm rindojās tās bālganie mūri, aizstiepās taisnās ielas, kurās nekad neiezīmējās kāda koka melnā ēna, kuru stingo mieru neiztraucēja nedz gājēja soļi, nedz suņa rejas. Lielā, mēmā pilsēta tad bija vairs tikai nekustīgu, masīvu kubu kopums, kuru vidū vienīgi uz visiem laikiem bronzā iežņaugto seno dižvīru vai aizmirsto labdaru klusējošie attēli ar neīstajām akmens vai dzelzs sejām mēģināja modināt atmiņā degradētu priekšstatu par to, kas šis cilvēks bijis. Sie viduvējie elki svinīgi sēdēja zem smagām debesīm mirušu ielu krustojumos, raupji un nejūtīgi, visai labi parādīdami sastingušo valstību, kurā mēs bijām iegājuši, vai vismaz tās pēdējo kārtību, kas bija tāda pati kā nekropolē, kur mēris, akmens un nakts beidzot apslāpējuši katru balsi.
Bet nakts valdīja ari visās sirdīs, un patiesība vai leģendas, ko stāstīja par apbedīšanām, nebūt nenomieri- nāja mūsu pilsētas iedzīvotājus. Jo patiešām gribot negribot ir jārunā par apbedīšanām, un stāstītājs tālab lūdz piedošanu. Viņš itin labi noprot, ka šai sakarā varētu būt pelnījis pārmetumus, bet viņa vienīgais attaisnojums ir tas, ka visā šai laika posmā notika apbedīšanas un viņš ir spiests, tāpat kā visi mūsu pilsētas iedzīvotāji, pievērst uzmanību ari apbedīšanai. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņam patiktu tāda veida ceremonijas; gluži otrādi, viņš dod priekšroku dzīvo sabiedrībai, un, piemēra pēc., vislabāk viņam patīk peldēties jūrā. Taču jūras peldes bija aizliegtas, un dzīvo sabiedrība visu augu dienu baidījās, ka būs spiesta atkāpties mirušo sabiedrības priekšā. Tāda bija visīstākā tiešamība. Saprotams, vienmēr jau varēja censties to neredzēt, aizklāt acis un to noraidīt, bet tiešamībai piemīt briesmīgs spēks, kas allaž galu galā pārvar visu. Vai iespējams, piemēram, atteikties no apbedīšanas, ja pienāk diena, kad jāapbedī tie, ko mīlat?
Lai nu būtu kā būdams, sākumā mūsu bēru ceremonijām bija raksturīgs ātrums! Visas formalitātes tika vienkāršotas, un svinīga apbedīšana vispār bija atcelta. Slimie mira tālu no savas ģimenes, un rituālā nelaiķu apstāvēšana bija aizliegta, tā ka tas, kurš nomira vakarā, pavadīja nakti gluži viens, un tas, kas nomira dienā, tika apglabāts nekavējoties. Pats par sevi saprotams, piederīgajiem tika paziņots, bet parasti tie nevarēja ierasties, jo atradās karantīnā, ja bija dzīvojuši slimnieka tuvumā. Gadījumā, ja piederīgiē nebija dzīvojuši kopā ar nelaiķi, viņi ieradās norādītajā stundā, kad līķis jau bija nomazgāts un iezārkots un vajadzēja braukt uz kapsētu.
Iedomāsimies, ka šīs formalitātes tiek kārtotas palīg- slimnīcā, kuru pārzināja ārsts Rjē. Skolai bija papildu izeja aiz galvenās ēkas. Lielā pieliekamā telpā ar durvīm uz gaiteni glabājās zārki. Pašā gaitenī piederīgie redzēja tikai vienu jau aiznaglotu zārku. Tūlīt pārgāja pie vissvarīgākā, proti, ģimenes galvatn lika parakstīt dokumentus. Pēc tam nelaiķi novietoja automašīnā, kas bija vai nu īsta kravas mašīna, vai šim nolūkam piemērots liels ātrās palīdzības automobilis. Piederīgie iekāpa vienā no tolaik vēl atļautajiem taksometriem, un, braucot pa nomaļām ielām ar vislielāko ātrumu, automašīnas sasniedza kapsētu. Pie kapu vārtiem žandarmi apturēja pavadītājus, uzspieda zīmogu uz oficiālās caurlaides, bez kuras nebija iespējams tikt pie tā, ko mūsu līdzpilsoņi sauc par pēdējo mājvietu, tad žandarmi atkāpās, un automašīnas apstājās pie četrstūraina laukuma, kur gaidīja daudzi vaļēji kapi. Nelaiķi saņēma priesteris, jo bēru ceremonijas baznīcā bija aizliegtas. Pavadītājiem skaitot lūgsnas, šķirstu izcēla no automašīnas, apsēja ar virvi, aizvilka līdz kapam, ielaida tajā, šķirsts atsitās pret bedres dibenu, pries* teris pavēcināja slacekli, un pret zārka vāku jau nodunēja pirmās lāpstas zemes. Atrās palīdzības automašīna bija aizbraukusi jau mazliet agrāk, jo to nekavējoties vajadzēja izslacīt ar dezinficējošu šķidrumu, un, kamēr māls, aizvien klusāk dunot, bira bedrē, piederīgie jau sēdās taksometrā. Pēc ceturtdaļstundas tie jau bija atkal mājās.
Tā viss patiešām noritēja ar maksimālu ātrumu un minimālu risku. Un, bez šaubām, vismaz sākumā, tas, pats par sevi saprotams, aizvainoja piederīgo dabiskās jūtas. Taču mēra laikā tādus motīvus nav iespējams ievērot — viss tika ziedots iedarbīguma labā. Starp citu, ja sākumā tāda izrīkošanās nelabvēlīgi ietekmēja iedzīvotāju noskaņojumu un sagādāja sāpes, jo vēlēšanās tikt piedienīgi apbedītam ir vairāk izplatīta, nekā varētu domāt, tad mazliet vēlāk, par laimi, pārtikas sagādes jautājums sarežģījās un pilsētas iemītnieku uzmanību saistīja tiešākas neatliekamas rūpes. Ja gribēja ēst, bija jāstāv rindās, jānopūlas un jāizpilda formalitātes, un nevienam neatlika laika domāt par to, ka cilvēki ap viņu mirst un ka arī viņš reiz nomirs. Tā šīs materiāla rakstura grūtības, ko vajadzētu uzskatīt par trūkumu, galu galā atnesa savu labumu. Un viss būtu ļoti labi, ja epidēmija, kā jau mēs redzējām, neplestos plašumā.