Jo līdz ar to zārku kļuva aizvien mazāk, trūka auduma līķautiem un vietas kapsētā. Vajadzēja labi apsvērt, kā rīkoties. Visvienkāršākais — joprojām lietderības dēļ — likās apvienot apbedīšanas ceremonijas un, kad tas bija nepieciešams, atkārtot braucienus no slimnīcas uz kapsētu. Ja, piemēram, runājam par Rjē slimnīcu, tad tās rīcībā tobrīd bija pieci zārki. Kad tie bija pilni, tos iekrāva ātrās palīdzības automašīnā. Kapsētā šķirstus iztukšoja, tērauda krāsas līķus uzlika uz nestuvēm un novietoja nojumē, kas bija iekārtota īpaši tādām vajadzībām. Zārkus izsmidzināja ar antiseptisku šķidrumu, aizveda atpakaļ uz slimnīcu, un šo operāciju atkārtoja tik reižu, cik bija nepieciešams. Tas viss bija teicami noorganizēts, un prefekts likās apmierināts. Viņš pat izteicās ārstam Rjē, ka
galu galā tāda kārtība esot daudz labāka nekā nēģeru stumtie miroņu rati, kas aprakstīti hronikās par agrākajām mēra epidēmijām.
— Jā, apbedīšana ir tāda pati, — Rjē atbildēja, — bet mēs vismaz reģistrējam mirušos. Progress ir nenoliedzams.
Lai gan administratīvi jautājums bija atrisināts loti veiksmīgi, tomēr nepatīkamais raksturs, kādu tagad ieguva formalitātes, spieda prefektūru nepielaist piederīgos apbedīšanas ceremonijā. Viņiem Jāva atnākt tikai līdz kapsētas vārtiem, un arī tas bija neoficiāli. Jo attiecībā uz pēdējo ceremoniju tagad viss notika mazliet citādi. Pašā kapsētas galā, mastikas krūmiem apaugušā laukumā, bija izraktas divas milzu bedres. Tur bija vīriešu kaps un sieviešu kaps. Sai ziņā administrācija ievēroja pieklājības likumus, un tikai daudz vēlāk notikumu attīstība spieda atmest pēdējo kaunu un aprakt juku jukām citu virs cita vīriešus un sievietes, nerūpējoties par pieņemtajām normām. Par laimi, šāds juceklis pēdējā mājvietā ir iezīmīgs tikai sērgas beidzamajām dienām. Laikposmā, kas niūs nodarbina, kapi vēl bija atsevišķi un prefektūra stingri raudzījās, lai tie būtu šķirti. Katras bedres apakšā kūpēja un mutuļoja biezs slānis nedzēstu kaļķu. Bedres malās pacēlās veseli pauguriņi tādu pašu kaļķu, kas brīvā gaisā meta tūlīt sprāgstošus burbuļus. Pēc tam kad ātrās palīdzības automašīnas braukāšana bija beigusies, garā gājienā tika atnestas nestuves ar līķiem; izģērbtos un it kā krampjos sastingušos līķus ielaida bedrē gandrīz cieši blakus citu «citam, virsū tad uzbēra nedzēstos kaļķus, pēc tam — zemi, bet tikai līdz noteiktam augstumam, lai pataupītu vietu nākamajiem kapa iemītniekiem. Otrā dienā ataicināja radiniekus parakstīties reģistrācijas lapā; tas norādīja uz atšķirību, kāda var būt starp cilvēkiem un, piemēram, suņiem, — vienmēr bija iespējama kontrole.
Visām šīm izrīcībām bija vajadzīgs personāls, un tā ik brīdi varēja pietrūkt. Daudzi no sākumā profesionālajiem sanitāriem un kapračiem, bet vēlāk — gadījuma strādniekiem nomira ar mēri. Lai cik piesardzīgi viņi rīkojās, tik un tā kādu dienu slimība pielipa arī viņiem. Bet, ja padomājam, tad pārsteidzošākais bija tas, ka visā epidēmijas laikā nekad netrūka cilvēku, kas veiktu šos pienākumus. Kritiskākais brīdis bija īsi pirms tam, kad mēris sasniedza kulmināciju, un toreiz ārsta Rjē bažas bija
pamatotas. Tolaik nepietika darbaroku nedz profesionālajiem kadriem, nedz tā saucamajiem melnajiem darbiem. Bet kopš tā brīža, kad mēris patiešām bija pārņēmis visu pilsētu, tieši tā ārkārtējā izplatība izraisīja savā ziņā izmantojamas sekas, jo epidēmija sagrāva visu ekonomisko dzīvi un līdz ar to radās ievērojams skaits bezdarbnieku. Visbiežāk tie gan nederēja par papildinājumu sanitārajiem kadriem, toties stipri atviegloja vienkāršāko darbu veikšanu. Sākot ar šo brīdi, patiešām vienmēr izrādījās, ka posts ir stiprāks par bailēm, jo vairāk tāpēc, ka darba atalgojums bija proporcionāls riskam. Sanitārā dienesta rīcībā bija vesels darba lūdzēju saraksts, un, tiklīdz bija radusies brīva vieta, tika sūtīta ziņa tiem, kuri bija pieteikušies pirmie un kuri nekavējoties ieradās, ja vien viņiem pašiem pa to laiku nebija sākušās mūžīgās brīvdienas. Tāpēc prefekts, kas ilgi bija svārstījies, vai šāda veida darbiem — uz laiku vai mūžu — neizmantot notiesātos, varēja izvairīties no šiem ārkārtējiem līdzekļiem. Kamēr vien būs bezdarbnieki, pēc viņa domām, varēja nogaidīt.
Kaut kā jau galā tika, un līdz augusta beigām mūsu pilsētas iedzīvotājus bija iespējams nogādāt uz viņu pēdējo mājvietu ja ne gluži piedienīgi, tad vismaz pietiekamā kārtībā, lai administrācijai paliktu labā apziņa, ka tā izpilda savu pienākumu. Bet mums mazliet jāaizstei- dzas priekšā notikumiem, lai pastāstītu par rīcības veidiem, pie kādiem bija jāķeras vēlāk. Sākot ar augustu, mēris patiešām noturējās uz tādas pakāpes, ka upuru daudzums stipri vien pārsniedza iespējas, ko varēja piedāvāt mūsu nelielā kapsētiņa. Velti izgāza veselus mūra posmus, paverot mirušajiem ceļu uz apkārtējiem zemes gabaliem, drīz vien vajadzēja izdomāt ko citu. Vispirms nolēma upurus aprakt naktī, un tas tūlīt stipri atviegloja darbu. Tagad automašīnās varēja sakraut aizvien vairāk līķu. Un daži aizkavējušies gājēji, kas pretēji likumam pēc policijas stundas vēl. atradās nomaļajos kvartālos (vai arī tie, kuriem tur bija jābūt darba dēļ), reizēm sastapa garus, baltus ātrās palīdzības automobiļus, kas aizdrāzās garām pilnā gaitā, bet to apslāpētos signālus atbalsoja tukšās, naksnīgās ielas. Līķus steigšus sasvieda bedrēs. Tie vēl nebija lāgā nokrituši, kad jau kaļķi veselām lāpstām gruva pār viņu sejām un viņus anonīmi apsedza zeme bedrēs, kuras tagad raka jo dienas, jo dziļākas.