Tomēr nedaudz vēlāk vajadzēja meklēt citu vietu un vēl vairāk izvērsties. Ar prefekta rīkojumu tika atsavinātas īpašniekiem uz visiem laikiem iepirktās kapavietas un visas izrakto līķu atliekas nogādātas uz krematorijas krāsni. Drīz vien administrācija bija spiesta arī pašus mērī mirušos vest uz krematoriju. Taču tai laikā vēl vajadzēja izmantot veco kremācijas krāsni, kas atradās pilsē- tas austrumos, ārpus vārtiem. Sardzes postenis tika pārcelts tālāk, un kāds mērijas ierēdnis ļoti atviegloja varas iestāžu uzdevumu, ieteikdams izmantot tramvajus, kas agrāk bija apkalpojuši kraujā jūras krasta iedzīvotājus, bet tagad stāvēja dīkā. Šim nolūkam iekārtoja piekabju un motorvāģu iekšieni, izņemot ārā sēdekļus, un pagarināja līniju augšā līdz krematorijai, kas tagad kļuva par tās galapunktu.
Visu vasaras nogali un arī pašās rudens lītavās katru nakti redzēja pa stāvo krastu, zvāļojoties virs pašas jūras, aizbraucam savādus tramvaju sastāvus bez braucējiem. Galu galā iedzīvotāji uzzināja, ko tur ved. Un, par spīti patruļām, kas sargāja pieeju stāvajam krastam, bieži atsevišķām grupām izdevās uzrāpties klintīs, kuras pārkārās pār bangām, un, tramvajiem braucot garām, iemest puķes piekabēs. Vasaras naktī vēl ilgi dzirdēja klando- ties vagonus ar līķu un puķu kravu.
Uz rīta pusi, katrā ziņā pirmajās dienās, pār pilsētas austrumu kvartāliem vēlās bieza, šķebīga dūmaka. Pēc visu mediķu domām, šie izgarojumi, lai cik nepatīkami, nevarēja kaitēt nevienam. Tomēr šo kvartālu iedzīvotāji draudēja tos tūlīt pamest, pārliecināti, ka tur mēris no debesu augstumiem brūk viņiem virsū; tāpēc pilsētas pārvalde bija spiesta ar sarežģītu kanalizācijas sistēmu novirzīt dūmus sānis, un iedzīvotāji nomierinājās. Vienīgi dienās, kad pūta stiprs vējš, no austrumu puses uzvēdīja nenoteikta dvaka, kas atgādināja, ka viņi dzīvo jaunā iekārtā un mēra liesmas ik vakaru aprij savu tiesu.
Tādas bija epidēmijas galējās sekas. Bet, par laimi, sērga vairs negāja plašumā, jo viegli iedomāties, ka citādi mūsu iestāžu prasme un attapība, prefektūras rīcībā esošie līdzekļi un pat krematorijas krāsns degtspējas varētu tikt pārsniegtas. Rjē zināja, ka tad bija padomā gaužām izmisīgs atrisinājums — mest līķus jūrā, un viņš negribot iztēlojās, kā pa zilo ūdens virsu peld to šausmīgās putas. Viņš zināja arī, ka, statistikas skaitļiem joprojām pieaugot, nekāda organizācija, lai cik tā būtu izcila, nespētu darīt neko un cilvēki mirtu blāķiem un trūdētu uz ielas, par spīti prefektūrai, un pilsēta redzētu, kā publiskajos laukumos mirēji krampjaini ķeras pie dzīvajiem ar gluži likumīgu naidu un stulbu cerību.
Tāda bija acīm redzamā īstenība vai, katrā gadījumā, bailes no tās nenovēršamības, kas uzturēja mūsu pilsētas iedzīvotājos trimdas un atšķirtības izjūtu. Sai sakarā vēstītājs joti labi apzinās, cik tas ir nožēlojami, ka viņš te nevar pastāstīt neko tādu, kas būtu īsti iespaidīgs, piemēram, par kādu varoni, kas visus uzmundrina, vai kādu izcilu rīcību, par kādām vēstī senie nostāsti. Taču nav nekā mazāk iespaidīga par visaptverošu postu, .un tieši ar savu ilgumu lielas nelaimes ir vienmuļas. To cilvēku atmiņā, kuri pieredzējuši sērgu, drausmīgās mēra dienas nerādās vis kā nebeidzamas un nežēlīgas milzu liesmas, bet drīzāk gan kā nemitīgu soju dipoņa, kas samīdīja visu savā ceļā.
Nē, mērim nebija nekā kopīga ar grandiozajām, satraucošajām iztēles ainām, kas epidēmijas sākumā vajāja ārstu Rjē. Mēris pirmām kārtām nozīmēja nevainojamu un piesardzīgu pārvaldes sistēmu, kur katrs labi veic savu uzdevumu. Un tāpēc, — pieminot to starp citu, — lai neko nenoliegtu un, galvenais, nenoliegtu pats sevi, stāstītājs ir mēģinājis būt objektīvs. Viņš gandrīz neko nav centies pārveidot ar mākslinieciskajiem līdzekļiem, vienīgi ievērojis kaut cik sakarīga vēstījuma elementārās prasības. Un tieši objektivitāte liek viņam tagad apgalvot: ja tai laikā vislielākās, visus aptverošas un arī visdziļākās ciešanas sagādāja atšķirtībā, ja, pēc sirdsapziņas, ir nepieciešami tās vēlreiz aprakstīt šai mēra stadijā, tad tāpat ir taisnība arī tas, ka šīs sāpes toreiz jau zaudēja savu patētiskumu.
Vai mūsu pilsētas iedzīvotāji, vismaz tie, kam šķiršanās bija sagādājusi vislielākās sāpes, bija apraduši ar apstākļiem? Šāds apgalvojums nebūtu gluži taisnīgs. Būtu pareizāk sacīt, ka tiklab morāli, kā fiziski sāpes sagādāja jūtu pavājināšanās. Mēra sākumā viņi joti spilgti atcerējās zaudēto cilvēku un ilgojās pēc tā. Bet, ja arī viņi ļoti skaidri atcerējās mīļoto seju, smieklus, dienu, kura, kā viņi tagad, pēc trieciena, atzina, bija bijusi laimīga, viņiem bija grūti iztēloties, ko otrs cilvēks šobrīd tik neaizsniedzamā tālumā varētu darīt šai stundā, kad viņi to atsauc atmiņā. īstenībā šādos brīžos atmiņas vēl bija spilgtas, tikai pietrūka iztēles. Nākamajā mēra stadijā viņi zaudēja ari atmiņu. Nē, viņi nebija aizmirsuši mīļo seju, bet tas jau nozīmē to pašu — tās vaibsti bija zaudējuši miesu, viņi vairs nespēja to ieraudzīt ar savām gara acīm. Un, ja pirmajās mēra nedēļās viņiem gribējās žēloties, ka viņi savā mīlestībā vairs sastop tikai ēnas, tad vēlāk viņi pamanīja, ka šīs ēnas varēja kļūt vēl gaistošākas, zaudēt pēdējās krāsas, ko glabāja atmiņa. Ilgas atšķirtības pašās beigās viņi vairs nespēja iedomāties kādreizējo tuvību, nespēja iedomāties, ka turpat blakus kādreiz dzīvojis cilvēks, kam viņi kuru katru brīdi varējuši pieskarties ar roku.