Administrācija, kuru, bez šaubām, dziji satrauca šis piemērs, kas galu galā taču vēl nekā nepierādīja, atkal ieslīga pesimismā — tikpat nekonsekventi, kā sākumā bija ļāvusies optimismam. Kastels pa to laiku gatavoja savu serumu, cik rūpīgi vien varēja. Katrā ziņā, nebija nevienas sabiedriskas ēkas, kas nebūtu pārvērsta slimnīcā vai lazaretē, un, ja prefektūra vēl aizvien tapa saudzēta, tad tika! tāpēc, ka vajadzēja taču paturēt kādu vietu, kur sapulcēties. Bet vispār, raugoties pēc mēra relatīvās noturības šai laikā, Rjē paredzētās kārtības robežas nekādi netika pārkāptas. Ārstiem un to palīgiem, kas strādāja ar vislielāko sasprindzinājumu, nevajadzēja domāt, ka nāksies pūlēties vēl smagāk. Vajadzēja tikai regulāri, ja tā var sacīt, turpināt šo pārcilvēcisko darbu. Plaušu saslimšanas gadījumi, kas bija konstatēti jau agrāk, tagad pavairojās visās pilsētas malās, it kā vējš aizdedzinātu un uzpūstu krūtīs ugunsgrēkus. Vemjot asinis, slimnieki drīz izdzisa. Inficēšanās briesmas ar šo jauno epidēmijas formu kjuva lielākas. īstenībā gan speciālistu ieskati šai jautājumā allaž bijuši pretrunīgi. Lielākas drošības labad sanitārais personāls tomēr joprojām elpoja zem plāna, dezinficēta auduma maskām. Pēc pirmā acu uzmetiena varēja likties, ka slimība atkal iet plašumā. Bet, tā kā saslimšana ar buboņu mēri notika retāk, iestājās zināms līdzsvars.
Tomēr radās citi iegansti satraukumam apgādes grūtības, kas jo dienas, jo pieauga. Uzplauka arī spekulācija, un par pasakainām cenām tika piedāvātas pirmās nepieciešamības preces, kuru parastajā tirgū trūka. Nabadzīgās ģimenes līdz ar to nonāca joti grūtā stāvoklī, turpretī bagātajām ģimenēm netrūka gandrīz nekā. Tai laikā, kad mērim ar iespaidīgo objektivitāti, kādu tas ieviesa savā darbības jomā, vajadzēja stiprināt mušu pilsoņu vienlīdzību, tas pilnīgi pretēji, dabiski aktivizējoties egoismam, vēl vairāk saasināja cilvēku sirdī netaisnības izjūtu. Protams, palika pilnīgā līdztiesība nāves priekšā, bet pēc tās neviens netiecās. Nabagie, kas cieta badu, ar jo lielākām ilgām domāja par kaimiņu pilsētām un laukiem, kur dzīve bija brīva un kur maize nebija tik dārga. Tā kā šeit trūka uztura, radās, starp citu, nesaprātīga doma, ka vajadzētu atļaut viņiem braukt projām. Un tā beidzot izplatījās sauklis, ko reizēm varēja lasīt uz sienām un ko citreiz izkliedza, prefektam garām ejots «Maizi vai gaisu!» Sis ironiskais lozungs izraisīja dažas demonstrācijas, kuras gan tika drīz izklīdinātas, bet kuru nopietnais raksturs nevienam nepalika nepamanīts.
Avīzes, protams, paklausīja saņemtajām instrukcijām rakstīt katrā ziņā tikai optimistiski. Palasot tās, bija jāsecina, ka pašreizējo situāciju vislabāk raksturo «aizkustinošais miera un aukstasinības piemērs», kādu rādot mūsu iedzīvotāji. Bet pašas rnūros ieslēgtajā pilsētā, kur nekas nepalika noslēpums, nevienu nevarēja maldināt šis «piemērs», ko rādīja mūsu ļaudis. Un, lai rastos pareizs .priekšstats par minēto mieru un aukstasinību, vajadzēja tikai ieiet kādā no karantīnas iestādēm vai izolācijas nometnēm, kuras bija iekārtojusi pilsētas administrācija. Iegadījās tā, ka stāstītājam vienmēr bija jābūt citur un viņš tās nav iepazinis. Tāpēc viņš šeit var atsaukties tikai uz Tarrū liecību.
Savās piezīmju burtnīcās Tarrū stāsta, kā viņš kopā ar Rambēru apmeklējis pilsētas stadionā iekārtoto izolācijas nometni. Stadions atrodas gandrīz pie pašiem pilsētas vārtiem; vienā pusē tam ir iela, pa kuru brauc tramvaji, bet otrā pusē — klaji, neapbūvēti zemes gabali, kas aizstiepjas līdz pat plakankalnes malai, uz kuras uzcelta pilsēta. To parasti ieskauj augsta cementa siena, un vajadzēja tikai nolikt sargkareivjus pie visiem četriem vārtiem, lai izbēgt no turienes kļūtu gandrīz neiespējami. Tāpat mūris kavēja ļaudīm ārpusē apgrūtināt ar savu ziņkāri nelaimīgos cilvēkus, kas atradās karantīnā. Tie savukārt augu dienu dzirdēja, lai arī neredzēja, garām braucošo tramvaju troksni un pēc dobjākas vagonu rīboņas uzminēja stundas, kad iestādēs sākās vai beidzas darbs. Tā viņi zināja, ka dzīve, no kuras viņi bija izslēgti, turpinājās dažus metrus no viņiem un ka cementa siena šķīra divas pasaules, kas bija svešākas viena otrai nekā tad, ja viņi un ārpusē dzīvojošie atrastos uz dažādām planētām.
Tā bija kādas svētdienas pievakare, ko Tarrū un Rambērs izvēlējās, lai dotos uz stadionu. Viņus pavadīja Gonsaless, futbolists, kuru Rambērs bija atkal sastapis un kurš galu galā bija ar mieru noteiktās maiņās piedalīties nometnes uzraudzībā. Rambēram vajadzēja viņu iepazīstināt ar nometnes pārvaldnieku. Satiekoties ar abiem vīriešiem, Gonsaless bija sacījis, ka šī esot tieši tā stunda, kad pirms mēra viņš ģērbies, lai sāktu maču. Tagad, kad stadioni bija rekvizēti, tas vairs nebija iespējams, un Gonsaless jutās un arī izskatījās pavisam dīkdienīgs. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņš uzņēmās uzraudzību, gan ar nosacījumu, ka strādās tikai nedēju nogalēs. Debesis bija pa pusei apmākušās, un Gonsaless, izslējis degunu, ar nožēlu piebilda, ka tāds laiks — ne lietains, ne karsts — esot pats labākais kārtīgai futbola spēlei. Viņš kā mācēdams atsauca atmiņā ziedes smaržu ģērbtuvēs, tribīnes, kas draudēja vai sabrukt, spilgtos triko kreklus laukuma rudās zemes fonā, spēles puslaikos citronu vai limonādi, kas dursta izkaltušo rīkli ar tūkstoš atspirdzinošām adatiņām. Tarrū, starp citu, piezīmē, ka visu garo ceļa gabalu pa priekšpilsētas grumbuļainajām ielām futbolists nemitīgi spārdījis oļus, kas pagadījušies pa kājām. Viņš mēģinājis tos iespert tieši notekas caurumā un, kad tas izdevies, sacījis; «Viens— nulle.» Beidzis vilkt cigareti, viņš izspļāvis smēķa galu un centies to gaisā uztvert ar kāju. Stadiona tuvumā bērni rotaļājās ar bumbu, kas aizripoja pie garām ejošajiem vīriem, un Gonsaless nostājās tā, lai to precīzi atsistu atpakaļ.