— Jūs bijāt iemidzis, vai ne? — Rjē jautāja.
— Jā.
— Vai tagad ir vieglāk elpot?
— Mazliet. Vai tas kaut ko nozīmē?
Rjē brīdi klusēja, tad atbildēja:
— Nē, Tarrū, tas nenozīmē neko. Jūs, tāpat kā es, zināt parasto atlabšanu rīta pusē.
Tarrū piekrita.
— Paldies, — viņš sacīja. — Atbildiet man vienmēr tieši. y „
Rjē bija apsēdies gultas kājgalī. Viņš juta blakus slimnieka stilbus; tie bija gari un cieti kā statujai. Tarrū elpoja strauji.
— Drudzis atkal pieņemsies, vai ne, Rjē? — viņš sēcošā balsī jautāja.
— Jā, bet ap pusdienas laiku mums viss būs skaidrs.
Tarrū pievēra acis, likās, viņš sakopoja spēkus. Sejā
bija lasāms nogurums. Viņš gaidīja drudža uzplūdus, kas jau viļņoja kaut kur viņā. Kad viņš atvēra acis, viņa skatiens bija satumsis. Tas noskaidrojās tikai tad, kad slimnieks pamanīja pār viņu pārliekušos Rjē.
— Dzeriet,* —Rjē sacīja.
Slimais padzērās, un viņa galva atkal atkrita spilvenos.
— ,Tas iet ilgi, — viņš teica.
Rjē saņēma viņa roku, bet Tarrū novērstu skatienu vairs nereaģēja. Un piepeši drudzis acīm redzami uzplūda līdz pat pierei, it kā tas būtu pārrāvis kādu iekšēju aizsprostu. Kad Tarrū skatiens atkal pievērsās ārstam, tas viņu centās uzmundrināt ar visu savu saspringto seju. Smaids, ko Tarrū vēl pūlējās izmocīt, nespēja izlauzties caur sakniebtajiem žokļiem un palsenu putu aizcementētajām lūpām. Bet sastingušajā sejā vēl mirdzēja acis pilnā vīrišķības spožumā. "U'
Septiņos istabā ienāca Rjē kundze. Ārsts devas uz kabinetu, lai piezvanītu uz slimnīcu un parūpētos par savu aizstāšanu darbā. Viņš nolēma arī atlikt konsultācijas un uz brīdi atlaidās kabineta uz dīvāna, bet tūlīt atkal piecēlās un atgriezās slimnieka istabā. Tarrū bija pavērsis galvu uz Rjē kundzes pusi. Viņš uzlūkoja sīciņo ēnu, kas bija sakņupusi uz krēsla viņam līdzās, klēpī saliktām rokām. Un viņš vēroja to tik saspringti, ka Rjē kundze pielika pirkstu pie lūpām un piecēlās, lai nodzēstu naktslam- piņu. Bet caur priekškariem jau sūcās dienas gaisma, un drīz vien, kad slimnieka vaibsti atkal iznira no tumsas, Rjē kundze pamanīja, ka viņš joprojām to uzlūko. Tad viņa pieliecās, sakārtoja spilvenu un, atkal izsliedamās, brīdi paturēja roku uz viņa samirkušajiem, izpluinītajiem matiem. Viņa dzirdēja neskanīgu, it kā no tālienes nākošu balsi sakām viņai paldies un ka tagad viss esot labi. Kad viņa atkal apsēdās, Tarrū bija aizvēris acis, un viņa izmocītā seja, par spīti cieši sakļautajām lūpām, likās atkal smaidām,
Pusdienas laikā drudzis sasniedza kulmināciju. Kāss, kas rāva visas iekšas ārā, kratīja slimnieka ķermeni, un viņš sāka spļaut asinis. Limfmezgli vairāk neuzblīda. Bet tie arī nesaplaka, palikdami cieti kā uzgriežņi, kas ieskrūvēti locītavu bedrītēs, un Rjē uzskatīja par neiespējamu tos atvērt. Starpbrīžos starp drudža un klepus uzplūdiem Tarrū vēl šad tad uzlūkoja savus draugus. Bet drīz jau viņa acis atvērās aizvien retāk, un gaisma, kas tad pārlaidās pār viņa novārdzināto seju, kļuva ar katru reizi blāvāka. Auka, kura nevienmērīgiem brāzieniem raustīja ķermeni, to apgaismoja aizvien retākām zibens atplaik- snām, un Tarrū, šī negaisa nests, lēnām aizslīdēja kaut kur projām. Rjē vairs redzēja tikai stingu masku, no kuras smaids bija pazudis. Cilvēciskais veidols, kas viņam bija kādreiz bijis tik tuvs, tagad, neskaitāmu šķēpu caurdurts, pārcilvēcisku sāpju kveldēts, visu naidīgo debesu vēju čokuru čokuros sarauts, viņa acu priekšā nogrima mēra ūdeņos, un viņš neiespēja neko pret šo bojāeju. Viņam bija jāpaliek krastā tukšām rokām un sažņaugtu sirdi, vel lieku reizi bez ieročiem un bez palīdzības pret nelaimi. Un beidzot tieši bezspēcības asaras neļāva Rjē redzēt, kā Tarrū pēkšņi pagriezās pret sienu un nomira, izgrūzdams dobju vaidu, it kā kaut kur viņā būtu pārtrūkusi galvenā stīga.
Nākamā nakts vairs nebija cīņas, bet gan klusuma nakts. Sai no visas pasaules nošķirtajā istabā pār tagad jau apģērbto, mirušo ķermeni Rjē juta lidināmies pārsteidzošu mieru, kāds pirms daudzām naktīm uz terases virs mēra pārņemtās pilsētas bija iestājies pēc uzbrukuma vārtiem. Jau toreiz viņš bija domājis par šo klusumu, kas pacēlās no gultām, kur viņš bija ļāvis nomirt cilvēkiem. Tas bija visur viens un tas pats pārtraukums, viens un tas pats svinīgais starpbrīdis, vienmēr viens un tas pats no- rimums, kas iestājās pēc cīņas, tas bija sakāves klusums. Bet cilvēkam, kas patlaban apstāvēja savu draugu, tas bija tik blīvs, tik cieši saistīts ar klusumu ielās, no mēra atbrīvotās pilsētas klusumu, ka Rjē saprata: šoreiz tā ir galīga sakāve, sakāve, kas izbeidz karus un pašu mieru padara par nedziedējamām ciešanām. Ārsts nezināja, vai galu galā tarrū bija atradis mieru vai ne, bet vismaz šobrīd viņš domāja zinām, ka viņam pašam vairs nekad nebūs iespējams miers, tāpat kā nav pamiera mātei, kam atņemts dēls, vai cilvēkam, kurš apbedī draugu.
Arā bija tā pati aukstā nakts, dzidrās un ledainās debesīs sastingušas zvaigznes. Arī pustumšajā istabā varēja just aukstumu, kas spiedās pret rūtīm, polārās nakts blāvo, plašo elpu. Pie gultas savā parastajā pozā sēdēja Rjē kundze, no labās puses uz viņu krita naktslampiņas gaisma. Istabas vidū, tālu no gaismas, atzveltnes krēslā gaidīja Rjē. Prātā nāca domas par sievu, bet viņš tās katrreiz atvairīja.