Sartrs uzsver absurda kategorijas nozīmi «Svešinieka» izprašanā. So filozofisko jēdzienu Kāmī aplūko «Mītā par Sīsifu». Absurda pamats ir klasisks visai filozofijai — tā ir cilvēka atdalītība no pasaules. Šajā ziņā, kā atzīmē Sartrs, romāna nosaukums kļūst daļēji skaidrs: svešinieks ir cilvēks pasaules priekšā. Absurda koordinātas ir nāve, nenovēršamā cilvēcisko patiesību un esamību dažādība, īstenības necaurskatāmība un nejaušība. «Mītā par Sīsifu» Kāmī raksta: «Cilvēks ir cilvēks, galvenokārt pateicoties tam, par ko viņš klusē, nevis tam, paf ko viņš runā.»
Merso ir šādas vīrišķīgas klusēšanas piemērs. Un «Svešiniekā» Kāmī pamēģina klusēt, klusēt runājot, ar vārdiem stāstot par neizstāstāmo.
Kāmī sāk rakstīt «Svešinieku» ap 1937. gadu. Pirmais ieraksts par to dienasgrāmatā ir šāds: «Stāsts: cilvēks, kurš negrib taisnoties. Viņš dod priekšroku tam priekšstatam, kāds par viņu ir cilvēkiem. Viņš mirst, apmierināts ar savas patiesības apziņu. Šāda mierinājuma veltīgums.» Tolaik Kāmī ir pabeidzis «Laimīgo nāvi» — stāstījumu par kādu Merso, kurš, apzinoties, ka tikai nauda nodrošina laimi, nogalina vecu bagātnieku, dzīvo laimīgs un laimīgs nomirst. Paralēles ar Zaratustras vieglo gaitu un Raskojņikova varas darbu ir acīmredzamas, tomēr atšķirībā no Dostojevska varoņa Merso nemoka itin nekas: viņš mierīgi nomirst no tuberkulozes. Slepkavība tāpat kā «Svešiniekā» zaudē jebkādas ētiskās nosakāmības iespējas.
Un patiešām: nemotivētā slepkavība grāmatas vidū nedod mieru; uztrauc Merso atteikšanās saprast vispārpieņemtas dzīves normas, kas jau robežojas ar idiotismu, un galu galā dara nemierīgu nenosakāmā bezjēdzības un skumju sajūta, kas pārņem, to lasot. «Viņš mirst acīm, pilnām asaru.» Pat mierinot sevi ar domu, ka Merso nemaz nav īsts, tā, — tēls, .tomēr nav pasakāms, kāpēc monstrs no jūras un nāves (Meursault) spēj skart mūsu jūtas, turklāt neizraisot taisnīgu sašutumu par arābu brāja nošaušanu, bet modinot kaut ko starp žēlumu un grūtsirdību. Starp citu, pats Kāmī ir norādījis, ka no priekšstata par absurdu neizriet ētiska rīcība (ētiska rīcība vispār ne no kā neizriet): «Absurda sajūta,, ja no tās mēģina atvasināt rīcības noteikumus, slepkavību padara vismaz vienaldzīgu, tātad iespējamu. Ja netic nekam, ja nekur nav jēgas un nevar noteikt jelkā vērtību, tad viss ir pieļaujams un nekam nav nozīmes. Nepastāv ne «par», ne «pret», slepkava nav nedz attaisnojams, nedz neattaisnojams. Var kurināt krematorijas, var ārstēt spitālīgos. Ļaundarība vai labdarība — viss ir gadījums vai patvaļa» («Dumpīgais cilvēks»). Ja pieņemam, ka sakarā ar «absurdo cilvēku» Kami acīmredzot runā tieši par savām jūtām pasaulē, tad šajā brīdī ir svarīgi noskaidrot, kādi tad «briesmu darbi» izriet no jaunā «amorālista» sludinātās teorijas.
Kreisās avīzes «Alger-Rēpublicain» līdzstrādnieki atceras, ka Kāmī — redaktors un reportieris — burtiski bijis apsēsts ar sociālā taisnīguma ideālu, uzskatot par savu pienākumu nesamierināmi cīnīties par šo ideālu.
— Kas viņš ir? Kristīgais demokrāts? — Nē taču. — A, komunists? — Nē, nē. — Kā? Ne kristīgais demokrāts, ne komunists? Bet kaut kam taču viņam jābūt! [25]
Partijiskuma rēgs joprojām baida pilsoņus. Resni kapitālisti ar cilindriem galvā un izkāmējuši proletārieši, ķēdēm žvadzot, joprojām saķērušies pēdējā kaujā. Pieradu- sājiem pie sarkanības vai reakcionārības uzskatos, kas atkarīga no piederības «pareizai» vai «nepareizai» partijai, progresīvai vai neprogresīvai ideoloģijai, «īstai» vai «sātana» baznīcai, bija un ir grūti saprast, ka nevis no uzskatiem, bet pirms uzskatiem rodas nepieciešamība, piemēram, piedalīties Pretošanās kustībā. Gluži tāpat, kā no Heidegera [26] līdz pat nāvei centās izdibināt, kā viņš 1933. gadā varējis būt par Freiburgas universitātes rektoru, Albēram Kāmī gandrīz ar neizpratni tika jautāts, kā viņš gadījies Pretošanās kustībā. «Jūs man jautājat, kā es nostājos Pretošanās pusē. Zināmam daudzumam cilvēku, pie kuriem piederu arī es, uzdot šādu jautājumu nav jēgas. Man likās, un arī šodien man liekas, ka nevar atrasties koncentrācijas nometņu pusē. Toreiz es sapratu, ka ienīstu ne tik daudz vardarbību, cik vardarbības institūtus. Un, lai būtu pavisam precīzs, pateikšu, ka labi atceros to dienu, kad manī dzīvojošais sašutuma vilnis sasniedza savu augstako virsotni. Tas bija no rīta, kad es izlasīju avīzē par Gabriela Perī nošaušanu Lionā.»
Pēc 1956. gada asinsizliešanas Ungārijā Kāmī rakstā «Karātavu sociālisms» noliedza iespēju, ka partiju vai valsti varētu saistīt ar patiesību. «Ja patiesība vispār ir atrodama kaut kur uz zemes, tad pavisam noteikti — ne pie cilvēkiem vai partijām, kas uzsver, ka viņiem tā pieder. Sevišķi — kad runa ir par vēsturisko patiesību, melo jo vairāk, jo autoritatīvāk uz to pretendē. Un visbeidzot viņi kļūst par patiesības spīdzinātājiem.» Sartrs, kurš pēc «Dumpīgā cilvēka» pārmeta Kāmī, ka viņš nespējot saskatīt «vēstures progresīvos spēkus» un nostāties to pusē, pats parādīja šādu Rietumu inteliģences daļai piemītošu spēju, vēstīdams, ka pat tad, ja fakti par Staļina koncentrācijas nometnēm ir patiesība, tos nedrīkst darīt zināmus Francijas strādniekiem, citādi viņi zaudēšot cerību.