Sartrs kritizēja Kami sakarā ar viņa nostāju Francijas un Alžīrijas konfliktā, notika publisks strīds, un līdz tam viens pret otru draudzīgi noskaņotie rakstnieki pārtrauca attiecības līdz pat Kāmī mūža galam.
Trīsdesmito gadu vidū Kāmī bija Francijas Komunistiskās partijas Alžīrijas sekcijas biedrs. Kāmī partijas uzdevums bija iesaistīt organizācijā alžīriešu biedrus, ko viņš sekmīgi veica. Taču premjerministrs Lavāls vizītes laikā Maskavā panāca, ka Staļins deva norādījumu Francijas komunistiem mainīt savu attieksmi pret alžīriešiem, musulmaņiem. Attiecīgu direktīvu saņēma arī Albērs Kami, nesaprata tās «vēsturisko» raksturu un no Kompartijas izstājās, pabijis tajā tikai gadu.
Kad 1945. gadā Japānā nometa atombumbas, Francijas preses sajūsmas skurbulī par tehnoloģiskajiem sasniegumiem un brīnišķīgajām kara beigām Kāmī «Combat» bija vienīgais laikraksts, kas rakstīja: «Pietiek ar vienu teikumu, lai apkopotu mūsu viedokli: mašīnu civilizācija līdz ar to sasniegusi savas mežonības augstāko pakāpi.»
1953. gadā viņš aizstāvēja Austrumberlīnes nemierniekus, bet īpaši aktīvi uzstājās Ungārijas notikumu laikā, aicinot Eiropas rakstniekus apelēt pie ANO; pēc Kāmī nāves kļuva zināms, ka viņš arī materiāli palīdzējis nogalināto un apcietināto ungāru rakstnieku sievām. Kad 1952. gadā Franko Spānija tika uzņemta UNESCO, Kāmī no šīs organizācijas izstājās. Radikālās humānistiskās darbības dēļ Francijas kreisās organizācijas asi nosodīja Kāmī, uzskatot viņu par ideālistu, bet sakarā ar rakstnieka samierniecisko nostāju pret Alžīriju labējie dēvēja viņu par nodevēju un pārbēdzēju.
1957. gadā Kāmī piešķīra Nobela prēmiju «par literāro darbību, kas ar skaidru nopietnību atspoguļo mūsu laika sirdsapziņas problēmu». Pēc Kiplinga [27] Kāmī ir visjaunākais Nobela prēmijas laureāts. Zviedrijas akadēmija atsūtīja Kāmī norādījumus, kādā tērpā jāierodas uz ceremoniju, un Kāmī uzlaikoja fraku. Rožē Martēns di Gārs [28] deva padomus, kā jāsagatavo runa. 10. decembrī notika svinīgā ceremonija un karalis Gustavs VI pasniedza Kāmī diplomu, medaļu un čeku. Banketā pēc ceremonijas Kāmī uzstājās ar pateicības runu, bet pēc tam Stokholmas studenti ielūdza viņu uz balli, kur Kāmī dejoja visu nakti.
Albērs Kāmī vēlreiz apliecināja, ka patiesība un godīgums piemīt nevis sabiedrībai un mācībām, bet mirstīgam cilvēkam ar miesu un asinīm. Un pat tad, ja viņa mūžs noris citiem un starp citiem, vismaz nāve pieder tikai viņam. Cilvēks mirst patiešām tikai pats sev. Kāmī aizstāv cilvēka tiesības būt vientuļam. Cilvēka piedalīšanās sabiedrības dzīvē vienlaikus ir pilnīga nepiedalīšanās sabiedrisko spēku sadursmēs, politiskajos institūtos un visaptverošajā ideoloģijā. Mēģinādams attīrīt apziņu no šādiem «sārņiem», Kāmī rada īpašu ideālu savas rīcības modeli, realizēdams to ne vien sabiedriskajā darbībā (vai bezdarbībā), bet ari literatūrā. Viņa absurdās vīrišķības pārņemtie varoņi arvien vairāk zaudē iespēju ieplūst gaismas pielietajā panteistiskajā mītā, tikai retumis vērsdami savas dvēseles acis uz pazaudēto Vidusjūras dzimteni. Un, noliegdami vēstures melus, Kāmī varoņi paliek ar savu «nepanesamo vientulību, kurai nav iespējams noticēt un kura ir neiespējami atrasties». Viņi spraucas cauri tiem «vārtiem, ko viņiem ir parādījis Kafka un Dostojevskis..» darbodamies ar visu savu zemes smagumu un juteklis- kuinu. Un melnais viņiem vēl spīd.»
«MĒRIS»
Pirmo «Mēra» variantu Kāmī pabeidza 1943. gadā. Kad 1947. gadā romāns iznāca galīgajā redakcijā, tam bija milzīgi panākumi, un kāda vārdnīca to drīz pēc tam minēja kā piemēru vārdam «bestsellers». «Mēris» tika identificēts ar Pretošanās kustības hroniku. Taču cīņai pret mēri, tāpat kā Kāmī dalībai antifašistiskajā kustībā, ir visai dīvains pamatojums — visdrīzāk to varētu saukt par jēgas neesamību; rīcība ir nepamatojama, taču pastāv kāds stāvoklis, kurā cilvēks saka «nē», iezīmē robežas savas esamības bezjēdzībai, liecinot par kādu tālu, metafi- zisku cilvēku vienotību. Orāna ir šī īpašā situācija, kurā visi cilvēki pēkšņi uzzina par kaut kā cita — vienojoša — esamību. Mēra hronikas sākumā pilsēta dzīvo ilgās pēc kaut kā cita, nāves gaidās. Un mēra eņģelis atsedz cilvēkos nāves jūtas.
Folkners, ar kuru Kāmī satikās 1955. gadā un pēc kura romāna «Rekviēms mūķenei» viņš sarakstījis lugu, Kāmī piemiņai veltītajā žurnālā min: «Viņš teica: «Mani neap [29] mierina doma par to, ka nāve atver durvis uz citu dzīvi. Man tā ir durvis, kas tiek aizvērtas uz visiem laikiem.» Proti, viņš mēģināja tam noticēt. Un cieta sakāvi. Sev nemanāmi viņš, tāpat kā jebkurš mākslinieks, nodzīvoja, pētot pats sevi un prasot no sevis tādas atbildes, kuras spētu dot vienīgi Dievs, un, kad viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu, es nosūtīju viņam telegrammu: «Salut ī'āme qui constamment se cherche et se demande» [Sveicu dvēseli, kas bez apstājas meklē un vaicā]. Kādēļ gan viņš neatstājās no saviem meklējumiem, ja negribēja ticēt Dievam?»*