Par Lienu turpretī nezināja stāstīt neviens vairāk nekā kā tik to pašu, ko dzirdēju jau no savas kaimiņienes: aizskrejam viņu bij redzējuši daudz, bet pēc tam vairs neviens. Es nevarēju darīt vairāk nekā kā tik, nakti pārgulējusi turpat, nākt rītā ar Anniņu atpakaļ uz māju, pateikdamās no visas sirds viņas mīļām kopējām, bet jo vairāk Dievam, ka viņš nav licis arī tai bojā iet, bet sūtījis, skaidri sakot, eņģeļus cilvēku miesās, kuri lai viņu sargā, ka tai nekāda kaite nenotiek. Ja Dievs būs licis šim bērnam uzaugt un palikt manām acīm arī vēl kādus gadus platām, tad viņam būs zināt un atzīt jau no mazām dienām, kāda žēlastība ir darīta pie viņa no Dieva un cilvēkiem tādā laikā, kur pašam par sevi nebij vēl vairāk nekāda spēka kā tik vāja bērna balsīte, ar kuru brēcot saukt sev palīga tādā brīdī, kur mātes rokas no viņas briesmīgi atrautas." Še Annuža slaucīja atkal asaras un tad pa brīdi stāstīja tāļāk: "Mājā pārnākusi, gāju pie savas draudzes mācītāja un pie valsts valdības, darīdama zināmu, ar kādu bargu rīksti ir Dieva tēva roka Lieniņu, manu mīlēto audžubērnu, šautusi, un arī lūgdama, lai gādā, cik spēj, viņu atrast un nodot ārstēšanā, lai neklīst apkārt vēl par jo lielāku prāta samaitāšanu. Ak bēdas, ko es pēc tam izbēdāju, ak asaras, ko izraudāju! Laikam Dievs būs nolicis paiet un nobeigties manam grēcīgam mūžam tik apakš smagāka un smagāka piemeklēšanas krusta. Līdzko gribi un cerē no viena atsvabināties, te uzbrūk otrs jo briesmīgāk virsū. Lai būtu jācieš man, lai nāktu pār mani visa Dieva bardzība! Es ar saviem grēkiem esmu nopelnījusi to varbūt tūkstoškārt, bet mana sirds mani biedina, apsūdz un pārsauc, ka manu grēku lāsti ir brukuši arī uz šo nožēlojamo bērnu, kuram ejam tagad pēdējā ceļā līdz un no kura novēršas visi ar šaušalām un riebumu. Grib liegt viņai, kā dzirdams, arī pat dusu Dieva laukā, kur ir gan atraduši un arī atradīs vietu slepkavas, zagļi, netaisni zvērētāji un visādu grēku darītāji; bet kādu ļaunu ir viņa darījusi, par ko cilvēki varētu būt tiesātāji? Viņa ir tik pēc Dieva neizdibinājamās ziņas grūti piemeklēta un savā prāta tumšumā atradusi netīšu briesmīgu nāvi. Ak, Ilze, Ilze! Mana dārgā Ilze, kā atbildēšu es tev Dieva priekšā par sava nama turēšanu? Tu aiziedama atstāji mani mātes vietā pie sava dēla un pie Lienas, kuru tu mīlēji arī kā savu bērnu un kuru arī vēlējies redzēt kādreiz pie sevis meitas vietā; bet kur nu ir Kaspars? Kādēļ bij jātop Lienai tik nelaimīgai? Ar kādu taisnību lai es stājos priekš tiesas, ja tagad pat aicina? Ar kādu vaigu es tev, mana mīļā māsa, drīkstēšu mūžībā rādīties? Ar kādu prieku varēšu es savā laikā pievest un atdot tev tos bērnus, kurus tu man uzticējusi? Tu, apskaidrotā dvēsele! Tu redzi un zini gan, ka neuzticīga es neesmu gribējusi būt, bet nespēju šo īsā laikā piedzīvoto grūto nelaimību ar savu vāju cilvēcīgu spēku atturēt un novērst. Tu zināsi arī, kas mums, cilvēkiem, vēl ir apslēpts, bet gan nāks varbūt savā laikā gaismā, kur ir palicis un kur atrodas tavs dēls, kuru tu mīlēji vairāk nekā visu pasaules mantu. Piemini savās lūgšanās, kuras tu nesi gan ik dienas priekš Dieva goda krēsla par šiem nelaimīgiem bērniem un par savu laulātu draugu, - piemini tanīs arī mani, nabagu grēcinieci."
Tenis arī pie šiem sāpīgiem vārdiem, kurus Annuža runāja iz sirds dziļumiem, palika tāds pats nekustināts, bezrūpīgs un bezbēdīgs un, kad Annuža bij beigusi, tad, plecus paraustīdams un nopurinādamies, neteica vairāk nekā kā tik vien skarbā un cietā balsī šos vārdus: "Suņa laiks!"