Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajiē to dara, — viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvāka redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarī ziedu.»
To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucās: «Vai, vai, dēls! Ja nebūs vien tie āboli tārpu izēsti!»
Liena
Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm …
Kaspars«Trešie ir tie, kuri ar ticibu nelielās bet darbus dara _ _
Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņu klusu un tad runāja ar pirmējo mierību tālāk.
«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi, ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajag, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējuši sev to pusi, kur nav nekas jādara, un tādi allaž strādniekus nicina. — Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšņiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt, — nevis kā liels tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīdamies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem lielāki, turpretī — ja iespējams — mazāki.
Pēdīgi ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Sie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunumu meklēt nedz pie sevis, nedz pie citiem, kamēr pirmējie dēvē savu ļaunumu par labumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz tik ļaunumu vien. Beidzot pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viņi nav apslēpti, kādēļ ari nav grūt no viņu ļaunuma izsargāties.»
Še atkal Kaspars cieta brītiņu klusu un tad runāja vēl.
«Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi, kādēļ es eju maz uz dieva namu un saiešanām un esmu tik kluss, — atbildēsies gandrrz jau paši vien, tomēr gribu viņus arī atbildēt.
Uz dieva namu es nespēju bieži iet tādēļ, ka tur lielākā daļa ļaužu dzied gan «Nu būšu tēvam patīkams» utt., bet citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk dieva vārdu veltīgi valkātāji, jo patiesīgie dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos skatīdamies, mantoju' vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viņas
gan var mīlēt jel jauku atmiņu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazatnes, jeb — saiešanās var mirt gan tas, kas viņās tikpat kā dzimis un atmin tos laikus, kad viņas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viņu tagadējie augļi pie labas apkopšanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīžam viņas saceļ tik līdzcietības un žēluma jūtas.»
«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viņas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem, kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņās gājusi.»