«Jā, var gan būt,» Kaspars pēc brītiņa atbildēja, «kas spēj ņemt visu par labu, tas atradīs tur un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. — Es varu dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties — ir, vienkārt, jau mana daba, un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēclass="underline" klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan.»
Kad kāds brītiņš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viņa iesāka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru teikt, vai viņi ved uz taisnību vai ne, jo es zinu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā. No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu, vai tavs ceļš arī ir tāds un vai tev netrūkst drošības, ka viņš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un pārliecinājies, ka neuzņem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā, negribēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt tik vien ar citiem vārdiem: «Es pateicu tev, dievs, ka neesmu tāds kā šie.» Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šai svarīgā dvēseles darbā? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» — Kaspars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku žēl, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi, jo to viņa zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: «Tomēr, dēls, par aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan redzētu daudz mīļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgātas taku.»
Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: «Bet nu vēl vaicāšu tev vienu pēdējo lietu. Viņa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo dienu mierības un stāv varbūt saitē ar tavu mūžīgu dzīvību.
Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: «Kā klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sakot, vēlētos zināt, vai tu esi domājis uz to — sev izraudzīties dzīves biedreni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju? Varbūt es varētu tai vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiņu, ko esmu iekrājusi savā mūža ceļā.»
Kaspars brītiņu apdomājās un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk.
«Šai lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluži īsos vārdos.
Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rūpēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārdu bildis, tik vien nomanu, ka viņa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk nāks, ir man jājautā tāpat kā tev.» To izsacījis, viņš cieta atkal klusu.
Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas tai pat sārtumu. Viņa, rokas salikusi, izsaucās: «Ak dievs! Kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuža esam nēsājušas jau ilgi savās sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annužai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves ceļu līdz un priekš viņas ko vēlēties, jo Oļiņi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu, tādēļ ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev nekādas mantas un esam zemi ļautiņi, kuru Oļiņa māte negribēs pieņemt par saviem radiem jeb izdot pie viņiem audzēkni. Un es baidos arvienu, dēls, ka Oļiņu mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta.»
«Var gan būt,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «tomēr tas viss stāv nākoša laika ziņā, un apmierinājuma es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc.»
«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin,» tā vēl Ilze iesaucās, saņemdama Kaspara roku. «Tu nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās un spēka gados viņš brīžam dažā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās dzīves izdarīšanās nekad nevarēju viņam vien uzticēties, bet zināju visu līdz, kamēr tu vēl nebiji darītājs. Tagad man, zināms, vairs to rūpju nebij, bet tik es gribēju pieminēt to, ka tev tomēr vēl arvienu jārauga uz to, lai nekāda darīšana nenāk viņa rokās vien, īsti, kur nauda ir jācilā, jo ar to viņš neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan viņš nav nebūt plītnieks un citāds izšķērdētājs, bet tik, ar vārdu sakot, vieglprātīgs, un gādā drīzāk niekus nekā vajadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, būs uz to jārauga, lai vari viņu no tādiem darbiem izsargāt, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņa gandrīz pieņēmušies. Zinu gan, ka tu aplams dusmotājs neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu noziegties, tādēļ nes un paciet viņu ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā tajos gaidāmos pārbaudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo paredzu un nomanu skaidri, ka grūt var tev viņos klāties. Bet cīties tomēr pastāvēt uzticīgi un pa godam, lai viņā pasaulē nav jānes uz sirds varbūt grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules labums.»