«Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa, darīšanā. Otrkārt, par viņa kopšanu miesīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tālu, māt, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka; es pie viņiem nepiedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu; bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams, viņš izgāja ārā un nedzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viņu pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet man žēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies.»
Pēc tam viņa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, do mās nogrimdama, līdz ienāca Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.
«Nu, māsiņ, vai varēsi jau drīz celties?» viņa, rokas dvielī slaucīdama, jautāja.
«Jā, celšos gan, mīļā,» Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad būšu palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»
«Pusnakts gan savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien viņas gaidīt visai agri it kā tu,» Annuža runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliņa pie viņas gultas, kur sēdēja nupat Kaspars.
«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu, tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiņu līdz viņai nomodā,» Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.
«Šādas domas, māsiņ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izveseļošanos, un īsti tagad redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kaspars uzlicis tev kādu rūpju?»
«Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. «Nevaru gan sacīt, ka nebūtu par viņu un priekš viņa ko domāt, bet šai acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām dienām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tālās, senās un jaukās jaunības un kā viņu atstāju, cerēdama panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie vasaras svētki, kur bijām pie mana tēvabrāļa jūrmalā ciemoties, un tad tas, kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš, kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apņēmos vairs nekad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz pēc tam atstāju mierīgo, jauko, bezrūpīgo saules krastu — jaunību un dzimteni — un laidos ar lielām cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta nevarēja tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu saliņu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas bij arī arvienu drīz jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviņu nogremdēt, bet viņas stūre — ticība — valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne — cerība — rādīja man ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņš manu laiviņu nes. Nu vairs nevaru maldīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstāju, tik kā jauki sapņi un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīlestību pieminu kā pieaugušais bērnu paijiņas, bet nevēlos viņu vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rūpes tāpat par dažu, kurš ir laidies līdz ar mani jūrā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņos, kā arī par citu, kurš nupat, ir vai arī vēl taisās no viņa krasta nobraukt un bangām cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā, ka es še domāju uz savējiem, pie kuriem arī tu piederi. Nupat izrunājos ar Kasparu par dažām lietām. Viņš izsacīja man, mīļā, arī, ka tavu Lienu domājot.»
Pie Lienas vārda Annuža drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.
Ilze runāja tāļāk: «Bet dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiņi viņa neieredz un gaida bagātu un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņai, kā viņas jaukumiem es dodu ar prieku «labu nakti»; bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņiem gan — dzīves laimības iekš savienošanās — tad būtu piepildījušās mūsu abēju siržu vēlēšanās. — Bet dievs to zin, dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viņi paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tā- ļumā ceļamies lielus, baltus viļņus, kuri var viņus ar visām laiviņām aprīt. Tie viļņi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst ma- zajie taisnībai cauri it kā sīkie graudi vēteklim. Vienīgi, kas mani vēl šai lietā apmierina, ir tas, ka varu atstāt tevi savā vietā, zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi.»