īsti tā notikās tai vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, — tās bij nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušās kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties, gan priecādamies par to, ka tā muļķīgā neuzdrošināšanās ir pēdīgi un pavisam pārvarēta un aiztriekta, tā ka tā vairs turpmāk nespēs turēt tiem sirdis cietumā.
īsti Liena bij no šās sen gaidītās, bet nejauši panāktās laimības visai pārņemta: viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā — tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja ar vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību un nemūžam no pasaules nešķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.
Kaut gan viņu sarunāšanās bij itin klusa, tā ka tā nebūt nevarēja vājnieces traucēt, tad tomēr viņi paši mīlinādamies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kādā vietā sēd, jo vājniece dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Tai pašā brīdī viņa pakustējās, atvēra lēni acis un bij nomodā; bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā, tā ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk. Viņas vaigs, kuram nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma, parādījās tagad tīri savādā jaunības skaistumā apskaidrots. Pēc kādiem acumirkļiem viņa sāka skaitīt savā lēnā un mīlīgā balsī:
Pasaule nepatikas
Man izvārdzinātam;
Ko šās nieku lietiņas
Atnes manam prātam?
Asariņas nosūtu,
Jēzus, es uz augšu;
Viņu sauli lūkoju,
Kurp es mirdams braukšu.
Sakat jūs ko kārojat
Sās pasaules nieku,
Vai jūs šeitan atrodat
Sirdīm īstu prieku?
Vai jūs esat uzgāj'ši
Jel kur mantu tādu,
Kas der lieti mūžīgi?
Stāstāt man jel kādu!
«Ak bērni, bērni!» viņa runāja lēnām tāļāk, kad no skaitīšanas bij drusku atpūtusies, «kādu jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jūs arī būtu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu vārtiem, kur iekšā stāvēja pats nāves uzvarētājs ar spīdošām vātīm apžēlotu grēcinieku vidū. Viņš tos visus svētīja, savas caururbtās rokas pār tiem paceldams un nosaukdams tos par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brūtgāns! Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka
Neskaitāmas jaukas balsis
Paceļ viņa svētās vātis.
Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: «Gods, slava un teikšana tam asiņu jēram mūžīgi mūžam, aleluja!» Tad atspīdēja debesis vēl skaistākā sārtā jaukumā, nāca eņģeļu pulks ar palmu zariem un baltām drēbēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokās un aizvadīja skūpstīdami un gavilēdami uz kāzu godību. Arī es iedrošinājos ar saviem grēkiem, lai arī cik sarkani viņi nebūtu, vilkties pie tā lielā apžēlotāja kājām tai stiprā ticībā, ka manis vien viņš atpakaļ nestums. Un patiesi, viņa mīlestības pilnās acis jau uz mani lūkojās, un viņa caururbtās, dārgās rokas sniedzās jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka,
Iznīcībā vēl vaidēdams,
Gaidu iekš ticības,
Līdz būšu, dievu redzēdams,
Iekš neiznīcības.
Ak bērni, mīļie bērni! Nēmīlējiet to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo pasaules priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesākumā ir jauks un vilinājošs, nobeidzas briesmīgā pazušanā, no kuras vairs atpakaļ nevar tikt, tādēļ ka tas nostaigātais ceļš ar visiem jaukumiem tūliņ izzūd un tai vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bezdibenis, no kura atskan nejauki, ellišķīgi apsmiekli. Bet kāpiet pa šauro ceļu Golgātā augšā, līdz aizsniedzat to asiņaino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopūtai. Tur nespēs ienaidnieks ar savām spīdošām pasaules blēņām vest jūsu dvēseļu samaitāšanā. Ak bērni, bērni! Mana pusnakts būs gan laikam drīz klāt, kaut tik vien brūtgāns atrastu ticības lukturī elju un pašu nomodā; bet jūsu eljas lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr neesat droši, ka tie nevar drīz izdzist; jūsu pusnakts ir gan varbūt vēl tālu, bet kas zin, vai viņa nav ari tuvu, tādēļ esat modrīgi, lai brūtgāns neatrod jūs guļam.» Še Ilze, no runāšanas nogurusi, cieta brītiņu klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo pantiņu:
Saulīte, ko kavējies?
Nolaidies uz malu,
Jaukās stundas, steidzaties,
Atvedat man galu! Pavīkšat man celiņu,
Lai es drīzi nobraucu,
Lai ar svētu līksmību
Aleluja! saucu.
Šis notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri nomanīt. Viņas vaigos mainījās bieži vien sārtums ar bālumu; galva viņai reiba, sirds pukstēja un prāts baiļojās it kā pēc kāda padarīta nozieguma. Viņa pārvērtījās it kā sakarsēts sarkans tērauds pie rūdīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un aukstuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķīgi runājam par citu mīlestību un par citu laimību, par kuru viņa bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone. Liena turēja sevi gandrīz šai lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runāja. Pirmās reibinoši saldās jūsmas bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā. Arī pie Kaspara varēja nomaniI pārvērtīšanos kā pie Lienas, tādēļ viņu starpā neatjaunojās vairs nekas no mīlestības, bet viņi izšķīrās auksti un nopietni, kad Liena pēdīgi gāja projām, uzmodinājusi papriekšu Annužu.