Rītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā. Viņa izskatījās it kā tāda, kas taisās rūpīgi uz kādu mīļu ceļu, rūpēdamās ne tikvien par to, kas pašai līdz vajadzīgs, bet ari par to, lai paliktu mājā viss apgādāts. Viņa sasukāja un sapina pati matus, nomazgāja muti, uz ko Annuža pienesa ūdeni; tad runāja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības draudzeni, no pirmiem laikiem iesākot līdz šim. Runāja par tiem laikiem, kur abas tika iesvētītas un pavadīja bez rūpēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņām pārplūda, pieminot, ka tas ziedu laiks ar savām skaidrām debesīm bij notecējis, iekām paspēja viņu baudīt, un ka pēc tam nāca arvienu mākoņaināks un aukaināks laiks, kurš reti vien paļāva rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; priecājās arī, ka dienas grūtības bij pārciestas un pienācis mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stāstīja, ka pagājušā naktī bijusi sapnī debesīs, bet ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā galvu, stāvējusi viņam līdzās. Annuža ari piekrita viņai, ka labs sapnis tas neesot, un abas nopūzdamās cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sāka lūgt klusām dievu par tiem abiem bērniem, un Annuža klausījās, arī rokas salikusi, dievbijīgi līdz.
Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tāļu, tādēļ nosūtīja šo ziņu ari uz otru māju pie Oļiņiem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti no Lienas izturēšanās, jo tā gan līksmojās un smējās, gan atkal nobālēja un raudāja, tā ka Oļiniete patiesi sāka bēdāties, neizprazdama, kas viņai noticis, kas ne.
Šī ziņa Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņa gāja līdz ar savu audžumeitu un citiem mājas ļaudīm pie Gaitiņiem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņa. Bet pat nāves mokas nespēja dzēst vāj- niecei no vaiga tā jaukā ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspid visas debesis. Ikkatram mājniekam viņa atstāja kādu dziesmu pantiņu par piemiņu. Lienai izvēlēja šo:
Lai tavas piecas vātiņas
Ir man kā klinšu aliņas,
Kur es priekš elles vanaga
Kā balods bēgu bailībā.
Un Kasparam:
Tavs asins, tava taisnība
Ir, kungs, mans gods un greznība,
Ar ko priekš dieva stāvēšu,
Kad debesīs es ieiešu.
So darbu pabeigusi, vājniece drusku iemiga un, kad atmodās, tad sāka stāstīt un rādīt jaukā, priecīgā valodā: «Lūk, lūk, kur jau mani vedēji nāk! Būs drīz drīz klāt! Vai jūs viņu neredzat? Palīdzat, palīdzat man sataisīties un apģērbties, lai neesmu viņiem par kaunu!» Pie šiem vārdiem viņa glauda abām rokām galvu un sāka strādāt ar gultas apsegu it kā ar apģērbu un sauca: «Klāt jau, klāt jau! Ejat pretī saņemat!»
Drīz pēc šiem murgiem iesākās arī nāves grūtums, un uz pieres radās aukstie sviedri, kurus Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastības kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prātā ar neizsakāmu pateicību līdz pēdējai nopūtai, kā tas bij nomanāms vispēdīgi pie saliktām rokām, kuras raudzīja pacelt vēl ar visu beidzamo spēku, kad valodas bij pietrūcis. Oļiniete uzņēma to dziesmu:
Kā kāda brūte pušķojas,
Tā dvēselīte sataisās
Un pretī iet tam brūtgānam,
Tam mūžam augsti teicamam,
Kas brīnišķi mūs mīlējis,
Kas sevi par mums nodevis.
Visi citi, kas bij klāt, dziedāja dievbijīgi līdz; arī pati vājniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo dziesmu, kura viņai bijusi ļoti mīļa, jo taisījās gandrīz it kā uz līdzdziedāšanu, bet vairs nespēja — elpošana metās arvien lēnāka un smagāka. Pēdīgi izrādījās, ka atmaņa mirējai ir vēl atskaidrojusies, jo viņa raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stāvēja Kaspars un Liena; kad bij viņus atradusi, tad nolūkojās vienā un otrā ar tādu skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Tai spīdēja īpaši šis lūgums par visiem gaišāk:
Ak, palieciet jūs, jēriņi,
Pie sava labā gana!
Pēdīgi viņas krūtis pavisam apstājās no elpošanas; tik pēc laba brīža tās vēlreiz gari atņēmās un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudādama aizspieda savai uzvarējušai draudzenei acis. Tad nometās visi klusu ceļos un, daudz asarām birstot, noskaitīja svēto lūgšanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētām, jūtām aizgājušās sejā, kurš nebij nāvē nenieka pārvērties.
Kad nomirēja bij, kā pienākas, apkopta un miroņu apģērbā šķirstā ielikta, tad ienāca ari Oļiņš, kurš līdz šim nebij mājā. Viņš, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījās kādu brītiņu aizgājušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnām nodziedāja: