«Par baznīcas brukšanu gan nav ko bīties,» Prātnieks sacīja, sēdēdams netālu no valsts vecākā un skrīvera, «bet tas gan ir dzirdēts, ka logiem stikli birstot laukā, tādēļ tie gan būtu tad savādi jānostiprina.»
«Nekā, Andž, jāapdomājas ir gan,» trešais runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustošā valodā. «Lūk, Jerikai apgājuši Izraeļa bērni tāpat ar trumetēm vien apkārt, un tūliņ mūri sabrukuši, bet kas gan nevar notikt ar bazūnēm?»
«Trumetes laikam tās pašas bazūnes vien ir, tik jūdu valodā viņas tā sauc,» otrs runas vīrs sacīja.
«Jā, troksnim ir gan vislielākais spēks,» tā pirmais runas vīrs, «paskaties vien pie šaušanas, kā sit lodi vai skrotis projām.»
«Par baznīcas sabrukšanu nebūtu nekas,» Kaspars Gaitiņš, kurš bija vēlāk ienācis un līdz šim cietis klusu, teica, «bet miroņi gan var sacelties kājās, un tad viņi tak visi draudzei līdz pastara dienai būs jāuztur par to, ka laiž bazūnes nelaikā vaļā.»
Citi nomanīja gan, ka Gaitiņš viņus caur šo uzzobo, tāpēc nelikās nemaz ne dzirdot un sāka spriest savā starpā par šo pašu lietu tāļāk, jo pa to laiku bij sākuši jau visi runāt savā mutē kurš.
Beidzot pēc daudziem izskaidrojumiem bij gan visi tik tāļu piedabūti, ka var un drīkst likt baznīcā bazūnes, tomēr kādi runas vīri turējās vēl labi ilgi, lai norakstot protokolā, ka, ja baznīcai vai arī kaut kam varot celties caur bazūnēm kāda kaite, tad runas vīri par to atbildēt neņemšoties.
«Kas tur ko atbildēt? Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek; vairāk nekā,» kāds, kuram bij liela uzcelta kažoka apkakle, kaktā sēdēdams, izsaucās, un šie bij allaž visi un vienīgie viņa vārdi.
Vēl nebij šī lieta pabeigta, kad atvērās durvis un ienāca kāds kungs, kurš bij pilnīgi pirmītējā svešinieka Grabovska sejā, tik drusku brangāk ģērbies un ar tādu iznešanos, no kuras varēja noprast, ka viņš ir paradis nevis klausīt, bet pavēlēt. Runas vīri līdz ar valsts vecāko un skrīveri atkal tūliņ piecēlās, jo viņi bij droši, ka nu vairs nevilsies. Tūliņ pacēla pie galda arī krēslu, un mērnieks, kas viņš arī patiesi bij, tur piesēdās.
Valsts vecākais un runas vīri arī sāka cits pēc cita nosēsties, un mērnieks uzņēma vārdu, ka viņš esot, kā jau zināšot, ar lielkungu salīdzis viņa muižas izmērīt un iesākšot to darbu tūliņ nākošā pavasarī. Bet viņš gribot papriekšu — kaut gan tam sevis dēļ neesot vajadzīgs — ar valstīm aprunāties un tiem kādus padomus dot, lai tie turētos ar mērīšanas darbu vienprātībā, kā to visur darot, caur ko varēšot saimnieki dažu kaiti un vainu novērst, kā viņš to esot, jau ilgāku laiku strādādams, piedzīvojis. Ja viņam būšot jāpieņem algas strādnieki, tad, zināms, darbs esot ļoti jāsteidz un nevarot vis likt daudz vērā, vai priekšā druva vai pļava. Tāpat arī pie stigu ciršanas neesot laika daudz apskatīt, vai tas un tas koks nevarētu palikt un vai neiztiktu ar šaurāku stigu. Turpretī, ja saimnieki došot viņam strādniekus, tad tiem neesot no nekādas kaites jābīstas, jo tad varot izsargāt paši druvas un pļavas no liekas nomīdīšanas; varot izlaist caur mežiem tik šauras stigas, ka tik mietiņi viens no otra saredzami; vārot būt mērnieku jauniem kungiem allaž klāt ar izskaidrojumiem, cik tāļu stāv purvos un ezermalās vidējās vasarās ūdens, kas ir atmata, kas pļava, kas ganība, jo tas esot liela lieta pie taisnas izmērīšanas. Kad ikkatrs saimnieks došot piecpadsmit dienu, tad pietikšot. Turklāt viņš to dienu negribot vis par velti, bet maksāšot divdesmit kapeiku par katru. Lai tagad paši apspriežot, kā darīt, un pēc lai noejot kādi runas vīri pie viņa un darot savu nospriedumu zināmu. Čangalieši esot šo viņa padomu pieņēmuši un dienas jau apsolījuši, tādēļ viņš domājot un jau gandrīz ticot, ka slātaviešu runas vīri, tik prātīgi ļaudis, negribēšot citādi pārliecināties, — citu spriedumu spricsl un labu padomu atraidīt. Beidzot uzcēlies viņš vēl sacīja: «Un, ja viss izies pareizi galā, tad es beigās izrīkošu abu valstu saimniekiem goda maltīti, lai tas man maksā ko maksādams.» To sacījis, viņš pacēlās, atvadījās un aizgāja.
«Nu, valsts vietnieki, ko jūs domājat par šo mērnieka cienīga tēva padomu?» valsts vecākais runas vīriem jautāja.
«Ko tur nu citu? Kas jādod — jādod,» tas pats pirmais atbildētājs sacīja. «Vai gan mēs drīkstam ar viņu sanīsties?»
«Runas vīriem gan ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā,» tā ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli sauca atkal iz kakta, «bet es saku, ka dienu nevajaga dot, jo jūs, saimnieki, varat gan dienas izsolīt, bet vai iesat paši kalpot? Mums, kalpu kārtai, vien būs jānoiet visas mērnieku dienas un jāpadara tāpat arī mājas darbi. Ja tā gribat spriest, tad es no kalpu puses ceļos tam pretī.»
«Jā, dienas jādod,» Prātnieks sacīja, nemaz viņā neklausīdamies, «jo tas ir tiesa, ko mērnieka cienīgs tēvs teica, ka, ja viņš ar saviem puišiem strādās, tad tur, kur mērīs, to vasaru tik nomīdītu zāli un nomīdītu labību vien dabūsim pļaut; un viņš turklāt negrib nebūt par velti, jo vai mums kuram diena par divdesmit kapeiku daudz vairāk maksā? Un, kad skaita vēl goda maltīti klāt, kura izmaksās varbūt rubli uz ikkatra saimnieka — par nieku viņš, zināms, netaisīs, — tad sanāks varbūt vairāk nekā trīsdesmit kapeiku par dienu. Tā ir pilnīga alga.»
«Tās goda maltītes gan nemaz nevajadzēja,» tā otrais runas vīrs, tas ar bālajiem matiem, ņurdēja, «tādas pasaules bērnu dzīres vis dievam nepatīk. Labāk lai maksā vien visu naudā.»