«Goda maltītes vis nevar atlaist, jo tā ir vairāk nekā nauda,» Prātnieks aizstājās. «Pie tāda galda tu, draugs, neesi gan vēl sēdējis, kāds tur būs, kur varbūt sulaiņus un pavārus vedīs no pilsētām.»
«Bet kur tad lai atrod māju tik lielam ļaužu pulkam? Tas arī mums, runas vīriem, jāzin,» tā trešais runas vīrs jeb tas, kurš raustīja valodu. «Tāda drūzma ir vedama pavisam tuksnesī iekšā.»
«Par kazarmu še citas lielākas mājas nav,» Prātnieks atbildēja, «bet tur nebūt visi nesaies, tādēļ būs gan jātaisa uz lauka.»
«Bet ja gadās ziemu?» tā otrais runas vīrs.
«Nu, ja ziemu gadīsies, tad uztaisīsim īpašu māju,» Kaspars atbildēja.
«Nu, nu!» pirmais runas vīrs atsaucās. «Raudzīsim iztikt tāpat. Vienai vienīgai vajadzībai celt īpašu māju — tas nevar būt.»
«Bet vai nezināt, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?» Kaspars zobodamies jautāja. «Lai valsts taisa māju, kāda mums tur bēda?»
Pirmais runas vīrs sāka lepņi izskaidrot: «Tur nebūtu vis valstij vien izdošanas, bet mums, runas vīriem, arī līdz, jo no citas naudas nepaļautu taisīt kā tik no galvas naudas un tā būtu jāliek tad visiem par kādu rubli lielāka. Viss ir papriekšu labi jāapdomā un tad tik jāspriež, citādi var nospriest izdošanas pats sev.»
«Bet ja nospriestu taisīt no valsts par dienām?» tā Kaspars, «jo dienas runas vīriem nav jākalpo.»
«Tas būtu gan cita lieta,» pirmais runas vīrs atbildēja.
«Par mājas taisīšanu nav vajadzīgs nemaz spriest,» Prātnieks sacīja starpā. «Ziemu goda maltīte nemaz neiegadīsies, jo mērnieka cienīgs tēvs var viņu rīkot, kad grib.»
«Bet ja ziemu beidz darbu?» tā trešais runas vīrs. «Un to viņš apsolīja, ka agrāk ne kā pēc beigta darba.»
«Nu, tad viņš pavilcinās līdz nākošam pavasarim,» Prātnieks atbildēja.
Pirmais runas vīrs papurināja galvu. «Vai viņš tādēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos? — Tas nav vis ticams. Šī lieta būtu jāpiemin protokolā.»
«Ko par niekiem tik daudz bēdājaties? Gan to visu iztaisīsim,» Prātnieks uzsauca. «Tagad lai apspriežam labāk to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zināms, liks izmeklēt, tādēļ tas pie laika jāzina, jo viņš var pieprasīt kaut kurā brīdī.»
«Ko tur citu? Kas jādara — jādara,» pirmais runas vīrs atsaucās. «Es domāju, ka būtu jātaisa kādā ezera salā, lai citi netiek klāt, kam tur nav daļas.»
«Tas nebūs iespējams,» Prātnieks atbildēja, «jo kur ņems tik daudz un tādas laivas, ar ko savest pārtiku un pašus iekšā? Vairāk reižu braukt — tas neizskatīsies; kurš gan gribēs palikt pēdējais? Tad vēl ir jāzin tas, ka pie izbraukšanas, kas varbūt notiks naktī, nebūs visi vairs skaidrā galvā, — jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plūdi, un kas tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbildēšanas arī neviens neuzņemsies. Tādēļ es domāju, ka labāk būs taisīt tās dzīres zaldātu norā aiz sila; zināms, vaktis nostādīsim apkārt, lai lieki netiek klāt.»
«Bet vai citu nekādu vairāk nepielaidīs kā tik saimniekus vien?» ceturtais jeb tas ar to lielo apkakli no kakta jautāja. «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriedīs, tas paliks, tādēļ viņiem pašiem vajadzētu būt visiem — mums, kalpu runas vīriem, arī līdz.»
«Nu jā, runas vīriem gan vajadzēs būt visiem, lai viņi vai kalpu, vai saimnieku, un arī kādiem runu turētājiem,» Prātnieks atbildēja tādā balsī, it kā viņam būtu patstāvīgs spēks vienam pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.
Otrais runas vīrs savilka skābu ģīmi. «Ja runu turētājus grib aicināt, tad tādu gan ne kā Švauksts un skroderis Drekberģis. Arī Pietuka Krustiņš nav daudz labāks. Apriebušies ir visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrās godībās.»
«Nu, Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas,» Prātnieks atbildēja.
«Bet nezin vai čangaliešus ar slātaviešiem sēdinās visus pie viena galda vai sevišķi katrus?» pirmais runas vīrs jautāja.
«Šās valodas būtu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tērzējuši,» Kaspars piecēlies sacīja. «Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu iesmu drāzt ir tīri smiekli un neprātība.»
«Nav vis smiekli un neprātība!» Prātnieks atsaucās.
Kaspars viņā nemaz neklausījās. «Tādēļ es lūgtu valsts vecāko, lai liktu spriest tik par to: vai dienas dosim un par kādu atlīdzinājumu!»
Valsts vecākais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams vai nedzirdēdams, runāja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicināts sacīja: «Jā, tiesa ir gan! — Par goda maltīti mums tagad nav nekāda spriešana, — par viņu gādās laiks; tādēļ lai spriežam tik par dienām, vai dosim vai ne?»
«Ko nu par nedošanu runāt!» pirmais runas vīrs atkal atbildēja. «Kas jādod — jādod.»
«Pirmāk jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jādod, un ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem arī visi bij mierā,» Prātnieks sacīja.
«Dienas var gan dot, bet par pieklājīgu maksu,» Kaspars runāja, «jo par divdesmit kapeikām nedabūs strādnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku par dienu — un vairāk nekā.»
«Bet kur goda maltīte?» Prātnieks iekrita ātri valodā.
«Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!» tā visi, kas līdz šim sprieduši, sāk saukt un celties no sēdekļiem augšā, un runāt ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja vairs nekā izšķirt, tik vien Prātnieka balss bija dzirdama, ka par tādu cenu, kā Gaitiņš gribot, esot jādod dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.
Kad uz valsts vecākā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kaspars runāja tālāk: «Ja mēs dienas izdodam, tad mums arī krīt saimniekiem par tām aizmaksāt, tādēļ tad ir nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņem valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram būs jāprasa par sevi, tad neviens nedabūs, tādēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī solīt neies.»