Prātnieks cēlās pretī: «Tādas neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rādīt, jo tas ķertos viņam pie goda. Un ja kas grib, tas var arī mērniekam savas dienas atdot par velti; tā ir pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam.»
«Jo mums ir spēks rokā un, ko mēs nospriežam, tas paliek,» tā tas ar lielo apkakli sauca atkal no kakta.
«Naudu saņemt priekš visiem saimniekiem, tas ir valsts valdības pienākums tāpat bez nospriešanas,» valsts vecākais sacīja. «Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā.
«Jā, bet vajag tik norakstīt, ka viņa pie valsts valdības saņemama.»
«Nav nemaz vajadzīgs rakstīt,» valsts vecākais apgalvoja.
Ar valsts vecākā vārdiem palika visi mierā, drošinādami cits citu: vai gan papīra lupatai varot vairāk uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?
«Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabūs,» Kaspars vēl beidzot sacīja.
Nu izvēlēja Prātnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,» — un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot. Vajagot gan vēl vairāk maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tāpat paliekot; tik goda maltītes gan lai neatlaižot.
Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kārtā, līdz pēdīgi Prātnieks saņēma tik daudz dūšas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar tiem diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prātnieks nostājās priekšā un tie divi aiz viņa. Kad bij no mērnieka jautāti, kādu ziņu nesot, tad Prātnieks ar verdzīgu padevību un baiļu laipnību sāka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem mierā, kaut gan viņš no savas puses būtu tos tūliņ pieņēmis; bet citi turot to maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik. cik mērnieka cienīgam tēvam nedrīkstot nemaz stāstīt.
Ari tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stāvēja viņam aiz muguras, laikam baidīdamies, ka mērnieks nenotur viņus par tiem, kas prasījuši vairāk, sāka ņurdēt kaut ko par citiem, kuri vairāk gribot, pie kā viņi — sūtītie — neesot nemaz vainīgi.
«Nu labi,» mērnieks sacīja, «atlaižat goda maltīti, tad es maksāšu vairāk.»
«Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!» visi trīs gandrīz reizē iesaucās. «Tā nāk no mīlestības, — goda maltītes naudā neskaitat.»
«Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt,» mērnieks atbildēja.
«Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot,» Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.
«Jā, goda maltīti gan, cienīgs tēvs,» tie divi arī piepalīdzēja.
Mērnieks, brītiņu padomājis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēklim ar zīmēkli zīmēdams, sacīja: «Nu labi, lai tad neviens nesūdzētos, ka es maz maksāju, bet lai visi būtu ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klāt; tātad iznāk divdesmit viena ar puskapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstat protokolā un sūtat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba.»
Visi trīs izgāja pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sāka grūst cits citam pie sāniem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut norāvuši, bet, ja būtu atsūtījuši citus kaut kādus, tad gan nebūtu dabūjuši nekā klāt un tāpat būtu bijis jākalpo.
Prātnieks
«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad, — pamazām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku …»
«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad; pamazām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri,» Prātnieks lielījās.
«Nu jā, cik cilvēkiem gan tāds prāts ir?» tie divi sacīja. Te Prātnieks apķērās un teica, ka esot aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabūjams pirkt, jo viņu reizi viņš esot licis apklaušināt. Saviem biedriem Prātnieks lika pagaidīt pie malkas asīm, — priekšiņā lai nestāvot, jo tad varot domāt, ka klausoties. Durvju spiežamo saņēmis, viņš atgriezās un piekodināja: «Bet bez manis uz valsts māju neejiet — iesim visi kopā.»
Šoreiz Prātnieks palika daudz ilgāki pie mērnieka nekā pirmāk, kad bija visi kopā. Ārā nākdams, viņš smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un runāja pie sevis: «Pagaidi, pagaidi tu, nebēdīgais putniņ! gan tu apsvilināsies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kādu piecdesmit kapeiku dabūsi par dienu! Še vis nebūs tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pārdrošību lekt kaut kuram acīs. Tagad ieķersies drusku asākos nagos, kādus vis vēl neesi baudījis. Gan tu dabūsi aiztecēt no ligzdas kājām pa zemi apgraizītiem spārniem, un Lienai tad nebūs nekāda prieka skriet tev līdz. — Gan tad es to irbi nogūstīšu. — Tik cīnies, Prātniek, Liena būs tev un tavi pretinieki zem tavām kājām!» To sacīdams, viņš sita kāju uz zemes un skaļi pasmējās. «Nāks, nāks laiki, kur viņa patgalvībai būs jālūst, augstprātībai jāzemojas, un tu, Prātniek, tad varēsi saldi pasmieties!»
Kad Prātnieks izgāja pagalmā, tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņš ieraudzīja apsitamies ap valsts mājas stūri divu zirgu pasta aizjūgu, kurš nāca pa ceļu viņam iegarām. Kamanās sēdēja Švauksts melnā kažokā, ar platu zīļu jostu un somiņu plecos. Viņš Prātnieku tūliņ pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanām, gāja viņam pretī, cepuri paceldams un sacīdams: «Gut margin, Frātnek! Fahren nu nach schtat.»
Tad sāka stāstīt, ka viņam esot jāsteidzas uz eizenbānu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz vairāk nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgājuši vakar.
«Un kad būsi mājā?» Prātnieks jautāja.
«Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpakaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam viņu tagad daudzina — tas esot akurāt kā noticis.»