«Hm, hm,» Prātnieks domāja. «Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?»
«Ich — ich- strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas
nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņu tantei zināma. Es esmu gan gribējis viņai kādreiz to teikt, bet ar mani viņa nicht nemaz frentelīga.»
«Ak tad ar Oļiņu ziņu vis vēl neesot?» Prātnieks priecīgāks izsaucās. «Es jau arī domāju. — Bet vai tu esi uz bērēm aicināts, ka solies braukt?»
«Jā, es esmu gan tikpat kā einladen,» Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts. «Pirmā galā ich fahren tik tāpat uz dievvārdu brīdi vien.»
«Var būt, ka es arī nobraukšu,» Prātnieks sacīja un atvadījās no Švauksta, kurš, cepuri paceldams, teica «aģē!» un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanās, uzsauca pasta puisim: «Las lūs! Furt!»
Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikām citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem ienākot, sagāja atkal pie darba. Nu Prātnieks stāstīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela stīvēšanās bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klāt. Bez dūšas tādās vietās iel -esot par velti; bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt, — vajagot saprast, no kuras puses katram piekļūt. Tie divi citi ari mēģināja stāstīt, ka viņi neesot bēdājuši nekā, bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā, ka tā un tā valsts ar mērnieku nolīgusi.
Pēc tam ienāca kāds nabadzīgs vīrs lūgt no valsts uztura, jo pats esot vājīgs un bērni mazi. Vēl viņš nebij spējis savas lietas izstāstīt un no valsts vecākā atbildes sagaidīt, kad trešais runas vīrs, tas ar bālajiem matiem, kurš sēdēja allaž tā, ka mugura stāvēja pret durvīm, sāka, pār plecu atpakaļ skatīdamies, viņu rāt: «Kur lai mēs, runas vīri, ņemam tev ko dot? Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stāv? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņu un tomēr nenāk maizes prasīt. Pats mūsu pestītājs saka: «Kas negrib strādāt, tam ari nebūs ēst.» Palasi vien bībelē par Jēkabu, cik tam bij bērnu un sievu, bet vai viņš gāja pie runas vīriem maizes prasīt? — Pats brauca bada laikā uz Ēģipti!»
Lūdzējs, tādu rājienu dzirdēdams, sabijās un izgāja, tā ka pirmais runas vīrs nedabūja nemaz vēl sacīt: «Ko tur nu citu, kas jādod — jādod,» — nedz ceturtais no kakta, ar lielo apkakli: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek.»
Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru magaziņu, jo nu esot tas drīzāk iespējams nekā vecos laikos; jo, kad uznākot plānāki gadi, kurp tad lai skrienot? un pa desmit gadu no sieciņiem vien pieaugšot pilna magaziņa.
«Jā, vajadzētu gan,» Kaspars sacīja, «jo tad būtu sava magaziņa pelēm, sava žurkām.»
«Ko tur citu, — kas vajadzīgs — vajadzīgs,» pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.
«Un runas vīriem ir spēks rokā — ko tie nospriež, tas paliek,» ceturtais apstiprināja.
Tad sprieda vēl labi ilgi par lielām saimes cilvēku algām, ka nevarot tikt ar tām vairs nekādā galā, — būtu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puisim vai meitai maksāt. Kādreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdnieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļķīgi, ka neesot tā nosprieduma turējuši un maksājuši vairāk. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un meitai desmit rubļu; bet ikkatram saimniekam, kas maksājot vairāk, uzlikt tikpat soda maksas,, cik par nospriedumu vairāk maksājis. To naudu tad izdalīt tiem saimniekiem, kuri to spriedumu pildījuši.
«Tad vajaga nospriest arī, cik saimniekiem jāņem par birkavu linu un pūru rudzu,» Kaspars pielika.
«Lūk, kur prāts! Vai nesaproti, ka tas būtu mums pašiem par vainu?» pirmais runas vīrs atsaucās.
Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlās savā kaktā kājās un sāka pikti runāt: «Kuri še tie «paši» ir? Ak jūs vien — saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par kalpiem taisīs tādu spriedumu, tad es uz ģenerālgubernatoru projām.»
«Ģenerālgubernatora vairs nav,» Prātnieks sacīja.
«Kas par to? Gan es dabūšu,» viņš, apkakles stūrus atlocīdams, atbildēja.
«Bet runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek,» Kaspars paspītīgi teica.
«Ak tā? Nav vis!» tas pats no kakta dūšīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot spēks rokā.
Pēdīgi nāca priekšlikums par darba izdošanu pie kāda liela mūra tilta, kurš nākošā vasarā ceļams. Bet lielākā daļa runas vīru uz to atbildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un vakars klāt, tādēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecākais ar skrīveri, bet pie darba atņemšanas vajagot saukt gan visus rīmas vīrus, un no meistariem lai pierunājot pie darba atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stājās pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas pamest, bet tas nepalīdzēja nekā, jo pirmais runas vīrs sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,»— un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stūri atlocīti, sauca no kakta: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek!»
Vēl norakstīja kādam vecītim jaunu puisēnu par apgādnieku. Vecītis šai priekā — tāpat kā daudz citi tādos brīžos — atnesa no kroga ar kazaka palīgu kādu «duci bairīša» un dažas pudeles citu dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlāk kāds runas vīrs, šo dāvanu baudīdams, paklusu lielījās, ka viņš pats, būdams vecītim pazīstams, esot viņu uz šām domām pamudinājis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs steidzās stāstīt, cik daudz priekš valsts strādājis un cīnījies: viens bij nostāvējis veselu dienu pie cepļa, izdodams kaļķus, otrs bij salasījis pa valsti visvairāk kāpostu un kartupeļu priekš nabagiem; trešais bij staigājis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitām, un nebēdājis nenieka, lai vai zobojot vai izsmejot; jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot pastāvēt. Un kas tur gan esot ko maksāt? Divdesmit piecas kapeikas kurai meitai! Tīri nieks priekš tagadējām saimes algām. Tomēr piespiest gan nevarot, ja kāda negribot maksāt, jo likumā tas nestāvot; bet dūšīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū, varot daudz izdarīt.