Pietuka Krustiņš Ilzes bērēs
…bet vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt — proti: mūsu mātēm … Lai dzīvo tās,
lai dzīvo tās!»
Pēc šās runas Pietuka Krustiņš nosēdās ar pilnu tiesību un noguruma izskatu it kā kāds vecs mācītājs pēc saviem gariem un pat divkārtīgiem svētdienas darbiem.
Švauksts, kurš stāvēja netālu no Pietuka Krustiņa starp saiešanu kopējiem, slaucīja arvienu sviedrus un pat it kā asaras ar kreiso roku, kurā bij liels, spīdīgs, it kā apzeltīts gredzens. Arī pulksteni viņš izrāva reizes divas iz kabatas jau pa to laiku vien, kamēr Pietuka Krustiņš runāja. Pie dziedāšanas Švauksts bij allaž pirmais iesācējs un tad rāva visā spēkā.
Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji savā vienkāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedādami. Gan viņu runās netrūka priekš tiem, kuri tās jau vairāk reižu dzirdējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vārdu, kas līdzinājās tiem gludajiem Katrīnas laika «vērdiņiem», kam nav vairs nedz ērgļa, nedz rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru kārtu, kādā saiešanu apgabalos pavada aizgājušos uz pēdējo ceļu. Oļiņš noturēja pielūgšanu, un Ilzes brāļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kādu citu atstatāku radinieku no jūrmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vārdā aizgājušai kādus dziesmu pantiņus. Kad tie bij nodziedāti, tad, kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām. Bet, iekām tas vēl bij noticis, daži no tuvākiem bēru viesiem sāka nest ar lielu steigšanos galdus un solus iekšā, kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvārdiem būtu istabā bēriniekiem vairāk vietas. Kad nu visi ļaudis nebij vēl iznākuši un laba daļa atradās priekšnamā jeb priekšiņā, tad izcēlās liels troksnis, pat saspiesto kliegšana un pagrūsto bērnu brēkšana, jo galdu nesēji strādāja kā ugunsdzēsēju komanda, nelikdami vērā par nevienu, kas ceļā gadījās, lai tiek vai pagrūsti, vai samīti — viena alga: viņiem tik jādabū galdi drīz istabā, jo vai nav jau diezgan, ja sagaida šķirstu iznesam? īsti vieni lielākie skrāģi saspriedās cilvēkos un negāja iekšā, jo viņus varēja ienest tikko pa tukšu priekšiņu ar prātīgu izgrozīšanu. Bet tagadējiem nesējiem nevajadzēja nedz apstāties, nedz apdomāties — tas viss nieki! — divi rāva, trīs grūda, un tā izgāja cauri kā pa kaņepēm, stenderes vien nočīkstēja un vaimanas noskanēja. Tūliņ steidzās arī sievieši ar gaļas bļodām un maizes klēpjiem iekšā. Vēl nebij beiguši ārā šķirstu pa godam uz kamanām apkopt un pēdējos paņēmienus izdziedāt, kad jau citi iekšā sēdēja pie pilniem galdiem, kur kāds klibs vecis sniedza brandvīnu apkārt un cits gāja, pildīdams vienmēr alus traukus, kuri palika pilni arī tad, kad visi paēduši un padzēruši nocēlās no galdiem, jo, ja tik vien dos un lies, cik var izdzert, tad pēc runās, ka tanīs bērēs mērdēja viesus badā.