Patlaban bij brandvīna glāze, ko laida apkārt, pienākusi pie runātāja, kurš, viņu saņēmis, runāja paceldamies tos pēdējos vārdus uz visu galdu, un tad, glāzi uz mutes apgāzdams, pierādīja, ka tā ir iztukšota un ka viņš arī patiesi ņem no saviem tautas brāļiem visu pretī, lai ir sūrs vai rūgts. Pēc tam Pietūka Krustiņš, iekām nosēdās, runāja pilnu balsi vēl šos vārdus: «Krietns karavadonis ir tik tas, kas nes kopā ar saviem apakšniekiem ne tikvien priekus, bet ari bēdas, neatstādamies no viņiem pat ne pēdējā brīdī, jo arī kāds liels dzejnieks, Šillers, saka:
Ja dzīvību jūs žēlosiet,
Tad viņas neiemantosiet!
Švauksts viņa vārdus arvien apstiprināja, sacīdams: «Jā, jā, das riktig, das riktig!» — un, kad Pietuka Krustiņš brandvīna glāzi izdzēra, tad kliedza: «Bravo!»
Kad jau gandrīz visi bij nometuši no ēšanas mieru, tad Tenis pienācis sacīja uz Prātnieku un Švaukstu savā jocīgā valodā: «Nu, dēli, kad esat baudījuši dieva dāvanu, tad es sūtīšu jūs arī, kā smejies, tālāk, lai tiekat pilnīgi bērinieki, — taisieties nu un brauciet uz kapsētu; jums veikli zirgi, vēl gan citus panāksiet, — tad būs garāka rinda. Lūk, otrējo mātei esot palikusi meita kājām, un skolas kungs arī varbūt brauks līdz.»
«Tad jābrauc gan laikam būs,» Prātnieks jokodams atbildēja, «citādi varēs sacīt, ka ēst, dzert bērēs nāk, bet darīt negrib nekā. Lai tad taisās vien tie braucēji drīz, ka varam citus panākt.»
«Kas tur nieks ko panākt!» Švauksts, izraudams pulksteni ar gredzenoto roku no kabatas, sacīja: «Uz firtel stundu būs cieti.»
«Izvizini, izvizini, Andž, to manu Lienu; mājā tikpat negrib palikt,» Oļiniete Prātnieku laipni lūdza.
«Kādēļ ne?» Prātnieks atbildēja iekšķīgā labpatikšanā. «Lai taisās vien drīz.»
«Ar lielu prieku, Oļiņa mamm!» Švauksts izsaucās, Oļinietei izejot, jo Liena bij nogājusi uz savu māju apģērbties ceļa drēbēs.
Drīz viņa Lienu izskubināja, piekodinādama, lai sēdot pie Prātnieka Andža.
«Viena alga, vai sēd pie Prātnieka Andža vai pie cita,» Liena iziedama atteica.
«Kāda tur viena alga? Nejēga meitene!» Oļiniete kliedza viņai pakaļ.
Bēru istabā bij jau arī visi braucēji sataisījušies, kad Liena tur nonāca: Švauksts savā melnā kažokā ar zīļu jostu; Pietuka Krustiņš šauros, melnos virssvārciņos, satinis kaklu ar ļoti lielu lakatu, tā ka tas bij gandrīz resnāks par pašu; Prātnieks melnā aitādu kažokā, kuram pašu austa pelēka vadmala virsū, liela apkakle un sarkana josta.
Kamēr Prātnieks raisīja zirgu vaļā, kurš bij satinies, tikām jau Švauksts piebrauca savu ar visiem zvārguļiem un važiem pie durvīm, kur Liena stāvēja, izlēca un uzsauca viņai: «Jaunkundze, bite zicen!» Viņa arī tūliņ iesēdās, un pats Švauksts, iemeties veikli ar vienu kāju kamanās, sarāva grožus, iekliedzās «žu!», un zirgs stiepa no pēdām vislielākos rikšos projām, ka sniegs vien apjuka un tikko suņi varēja panākt.
Prātnieks, kurš bij arī steidzies, grieza patlaban savu zirgu apkārt, bet bij jau par vēlu, tādēļ, aizbraucējus ar garām acīm pavadījis, nesacīja ne vārda, tik nošņūca degunu, ieņēma Pietuka Krustiņu kamanās un brauca mērenos rikšos līdz.
Oļiniete, kura nāca patlaban no savas mājas atpakaļ, ieraudzīdama tādu Lienas nepareizību, dusmīgi iekliedzās: «Palaidņa meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?» — un, tā kliegdama, sāka skriet pa pagalmu braucējiem līdz, it kā gribēdama tos notvert, bet drīz pārliecinājās, ka tas nevar izdoties, palika pagalma vidū stāvot un sāka Švaukstu lamāt un lādēt visā kaklā: «Kaut viņš kaklu nolauztu, tas lops! Zvārguļi vien žvadz, — ne man viņi patīk, nedz arī gribas viņos klausīties. Zirgs Prātnieka Andžam ir vēl labāks — viņš pats negrib ātri braukt. — Dievs zin, kam vajadzēja skriet pie tāda pasaules trakuļa sēsties? Lūk, to raibo segu ir uzklājis pār atzveltni, — Prātnieka Andžs varētu nopirkt desmit tādu, ja gribētu. Kā gan izskatās tas melnais kažoks arī — jādomā, ka čigāns brauc pa ceļu, — kas pašu austai drēbei par vainu? Prātnieka Andža kažoks un josta man patīk desmit reižu labāk.»
Kad tā bij labu brīdi izplosījusies, tad nebij pēdīgi nekā cita, ko darīt kā nākt atpakaļ un iet istabā.
Nepagāja arī vēl patiesi ceturtdaļa stundas, kad jau Švauksta zirgs atdūrās pēdējā kapsētnieka kamanās, jo tie brauca pieklājīgi lēnos soļos. Citā brīdī gan Švauksts nemaz nepieturētu arī pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garām vienā iestiepienā arī vēl pa dziļāku sniegu, bet tagad viņš tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kādēļ un aiz kāda cēloņa viņš savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību, jo pieklājībai pie viņa šādās lietās spēka nebij, to zināja ikkatrs. Varbūt viņš baidījās, ka, ja brauks garām, tad viņa neuzskatīs citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebūt nepatiktu. Tagad gan, zināms, viņam par to liela bēda nebij, jo visi varēja pārliecināties, ka viņš brauca ar vajadzību, lai Lienai nebūtu jāpaliek mājā. Arī Prātniekam, kurš brauca gan daudz lēnāk, spīdēja šis pats taisnības iemesls droši sejā, un viņš pateica dievam, ka viņam bij jel Pietūka Krustiņš, ko vest. Bet lielākā lieta, kādēļ Švauksts nebrauca garām, bij gan laikam tā, ka tagad, soļos braucot, varēs ar Lienu krietni iztriekties, jo līdz šim viņš nebij teicis vēl ne vārda, bet turējis visu prātu pie ātras braukšanas.