Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runāja priecādamies par tādu saiešanas tēvu pazemību, ka tie neizturoties nemaz labāki un svētāki par citiem, bet dzīvojot tāpat ar visiem līdz, jo dieva vārdi arī sakot: «Bēdājaties ar bēdīgiem, priecājaties ar priecīgiem,» — un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrāk viņi tūliņ, līdzko bērēs dievvārdus noturējuši, steigušies projām uz saiešanām pie pēcpusdienas dievvārdiem, negaidījuši gandrīz ir ne ēdiena uzliekam; bet tagad dzīvojot — raugi, cik mīlīgi — ar visiem kopā bez nekādas lepnības; iedzerot tāpat savu glāzīti kā citi viesi. Agrāk nedrīkstējis godībās ne pasmieties, bet visiem vajadzējis tik dievvārdu vien dziedāt vai klausīties, kad kāds no viņiem lasījis, bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.
Pietuka Krustiņš, kurš atradās arī starp tiem runātājiem, pacēla savu balsi un sacīja: «Jā, mīļie tautas brāļi, arī še redzam dieva visspēcību, ka viņš liek brīvības gaismai atspīdēt visās valdzinātās sirdīs, caur ko iekš viņām verdzības atliekas dien' no dienas zūd it kā rīta salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šai atgadījumā pie mūsu cienījamiem saiešanu tēviem. Agrāk, kamēr tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņi neuzdrošinājās bērēs palīksmoties tautas garā, bet devās uz saiešanām dievvārdu turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņiem caur attīstību savus zelta soļus, tagad tie drīkst, daži pat ar savām laulātām draudzenēm, svinēt līdz ar mums visiem īstā brālībā un jautrā garā bēru godu; tādēļ lai zaļo brīvība! Urā!»
Švauksts un Prātnieks sauca līdz «urā!», turpretī daži no pulka Pietuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos pacēlies un ar pirkstu purinādams, tos aprāja, sacīdams: «St! Kungi! Cienību pret runātāju!» Šos vārdus bij viņš dzirdējis pie kādas goda maltītes no kāda cienīta vīra, tāpēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šādā kārtības un pieklājības aizstāvēšanā pacelt balsi.
Pa tām starpām bij jau vakariņas saliktas un visus aicināja pie galda.
Kad bij sasēdušies un iesāka ēst, tad Prātnieks uzņēma valodu, pie kuras pievienojās drīz visi, ja ne citādi, tad ar klausīšanos.
«Tagad mēs,» tā viņš iesāka, «sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielākā pulkā nekā citām dienām ikkatrs savā mājā, bet, ja dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slātaviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tāda galda, pie kāda vēl neesam sēdējuši. Visiem nebūs varbūt vēl zināms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedām. Pats mērnieka cienīgs tēvs, kurš jau ir atnācis un dzīvo muižā, ienāca pie mums — runas vīriem — un lūdza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba — piecpadsmit dienu kurš saimnieks, tāpat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprieduši dot. Kad bij izgājis ārā, tad sākām paši spriest, ko darīt? Citi gan domāja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti par bagātu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dārgi; turpretī citi negribēja dot dienu tādēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen noceltas, un vēl daži stāvēja došanai pretī tādēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi agrāk tik vien Slātavas pusmuiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši būtu par slātaviešiem pārāk. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstājos, ka vajag dot dienu, jo tas nāks pašiem dažādā ziņā par labu. Ja mērnieks strādās ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocirtīs stigās vien. Atradās atkal kādi, kuri gribēja dot dienas par velti, bet es uzstājos,» — te patlaban nāca Kaspars pa durvīm iekšā, alu nesdams, un Prātnieks, viņu ieraudzījis, neuzdrošinājās visai stāvu melot, kaut gan zināja, ka Kaspars nekā nesacīs; tāpēc pie laika vēl apķērās un pielika klāt: «Un īpaši Kaspars arī pierādīja, ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pārdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij neredzēta stīvēšanās un kaulēšanās, jo pirmā galā solīja tik divdesmit kapeiku par dienu. Bet es uzstājos un tāpat tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurināju, — ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan mums ir spēks rokā, jo tur netiek strādniekam gandrīz vēl ne uztura. Mūsu pienākums ir valsts labumu aizstāvēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti, bet par valsts mantu turēsimies vairāk nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā, ko grib, un lai pašiem par to klājas kā klādamies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot? Es sacīju: «Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda maltīti.» Tad sāka brīnoties: ā? Kur tādu gudrību ņēmuši? Kas to esot iestāstījis? Bet es atbildēju: «Neņemat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slātavieši nav vis mucā audzēti.» Nu tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgām par divdesmit vienu ar puskapeikas par dienu un goda maltīti klāt. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot? — Ēkas tik lielas nevienas nav. Pēdīgi gan visi vienojās uz to — izrīkot lielā zaldātu norā aiz sila.»