«Nu citur gan arī tādu pasaules bērnu darbu nevar darīt,» tā kāds saiešanu vīrs lēnām sacīja.
Ja cits būtu teicis šādu pārdrošu vārdu, tad gan Prātnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības un bijāšanas pret garīgu kārtu viņš tā darīja.
«Kāds jel izskatās pats vecais mērnieks?» Oļiņš jautāja.
«īsti tāds kā tas pulksteņu taisītājs vai bildīšu zīmētājs, kas te uzklīdis, ja kāds varbūt jau redzējis,» Prātnieks atbildēja. «Kad abi, vienādi ģērbušies, sastātos kopā, tad tik labs pazinējs varētu izšķirt, kas katrs ir.»
Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tāpēc sēdās papriekšu tik vīrieši un pēc viņiem atkal sievieši. Oļiniete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās.
Švauksts steidzās viņai pretī un nolocīdamies teica: «Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju.»
«Ej tu ellē! Tev es nemaz nevēlēju vest,» Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām.
«Fardon, madam! Bet ne tik fersonīgi,» Švauksts iesaucās.
Kāds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegāja cieti pie Pietuka Krustiņa un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runāšanas līdzstrādādams, jautāja stāvos vārdos: «Vai tu tici, ka zeme griežas, vai ne?» — un, iekams Pietuka Krustiņš spēja ko atbildēt, runāja tūliņ pats tālāk: «Es neticu, lai dara, kā kurš grib!» Tad paņēma brandvīna pudeli un, pie tās rādīdams, stāstīja: «Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šai vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?»
Ar šādiem jautājumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmācas allaž patumši ļautiņi godībās tiem, kuri grib izrādīties par gudrākiem, tiem, par kuriem zina vai domā, ka tie zemes griešanās mācībai tic un piekrīt, un tad, gribēdami tādus valdzināt, atsaucas uz bībeli, ka dievs esot zemi dibinājis. Viņiem ir gan neizskaidrojamas dusmas uz visiem jauniem atradumiem, kā telegrāfiem, dzelzceļiem un citiem; bet tiem nevar nekā darīt, kaut gan neizprot, kā viņus strādina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo tās nekad nemisas, kā iepriekš laika grāmatās rakstītas, tāpēc tad ķeras tik vienīgi pie zemes griešanās, jo viņi zin, ka tās tiem tā un tik skaidri neparādīs, kā ir redzamas citas minētās lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.
Pietuka Krustiņš sarunā ar pabailīgo veciti «Vai tu tici, ka zeme griežas, vai ne? …»
Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņam, jo viņš bij pārliecinājies, ka tas, skolotājs būdams, ticēs tam, ka zeme griežas.
Vecais Oļiņa puisis Andrejs, kurš bij gan gājis lāgu lāgām no viņa nost, gan nācis atpakaļ, šo vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: «Māja vis neapgrieztos otrādi, bet tava gulta gan apgrieztos uz mutes.»
Pienāca arī citi saiešanu kopēji un vēl kādi, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties, jo tad būtu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagāžoties, nokrituši nost.
Pietuka Krustiņš gan gribēja skaidrot un sāka runāt augstākā garā par elipsēm, par saules sistēmu, par horicontu, par cenitu, par apbraukšanu zemei apkārt un citām tādām lietām, bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņu ar pulku pārkliedza, spiezdamies viens par otru tuvāk un gribēdami ikkatrs runāt. Gan Pietuka Krustiņš mēģināja dabūt viņus pie kārtības, uzsaukdams: «Mīļie tautieši! Lūdzu runāt pa kārtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai pieteicas,» — bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pūlis vārījās kā katlā. Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts: «Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?» — Tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, ka nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā — uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putna spalva vārītā eļļā. Pietuka Krustiņš sauca gan vēl reižu reizēm: «Mīļie tautieši! Godājamā publika! Lūdzu turēties pie lietas,» — bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.
Kamēr vēl citi visi turējās un runāja, ka zeme negriežoties, tikām atkal tas pats vecītis, kurš bij to lietu uzsācis, aizstājās Kasparam priekšā un jautāja: «Vai tu arī tici, ka zeme griežas? Jo, ja tā ir, kam tad vairs bībele der? Tad tā ir jāsadedzina.»
«Ja bībeles lētākas par malku, tad dedzini, — kas to liedz?» Kaspars kā atsvabinādamies atteica un pagāja viņam garām savā gaitā.
Vecītis, kam šāda atbilde nebūt nepatika, apņēmās uzsākt citu valodu un griezās pie Pietuka Krustiņa ar šo jautājumu: «Vai tu tici, ka mēneša griežiem ir spēks, vai ne? Es ticu gan, lai dara, kā kurš grib. Mieni tu mietu vecā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs. Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Pie mājas iegrozīšanas arī vajaga savas zināšanas: ja nenogaidīsi īstā laika un vēja, tad tev viņa svīdīs kā pirts. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks karnas kā kurti, lai dotu vai tīrus graudus vien priekšā, arī pat seri tik labi nemūk.»
Kad sievieši bij paēduši un no galda nocēlušies, tad Oļiniete ar tā paša saiešanu vecīša sievu palika vēl aizgaldē sēdot un runājot. Valoda ienāca drīz viņām par Lienu, kura līdz ar citām meitām kopa galdu.
«Izaugusi ir gan cēla meita kā liepa,» svešā sacīja. «Annuža gan vis tādas neizaudzētu.»
Oļinietes sejā spīdēja nicināšana. «Dievs zin, ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā! Bet kā gan tagad viņai trūkst? Dzīvo kā kaut kura lielmaņu meita. Vai nav vilnas vai linu, ko apģērbu taisīt, cik un kādu grib? — Tik vien vārds ir viņai tāds kā iebūvieša bērnam.»