Loss, aizturējis elpu, tuvojās klintij, zem kuras karnīzes sākās ieeja alā. Bronzas trīsstūra durvis bija izlauztas un gulēja netālu. Pieliecies, viņš iegāja alā. Acis uzreiz nepierada pie pustumsas. Viņš saskatīja baltu guļvietu, visur izmētātus spilvenus, segas - viss bija pa vecam, nekas nebija mainījies. Tikai nedega lampa un nebija Aelitas.
Kājas kļuva nespēcīgas. Viņš nokrita ar seju uz guļvietas, izstiepa rokas, apķerot rēgu. Tad apsēdās uz malas, sakumpis, ar trulu skatienu nolūkodamies sev priekšā. Kādas mokas viņš tagad būtu pārcietis, ja tikai viņa būtu blakus! Kādus elles lokus būtu izgājis! ...
Ievaidējās aiz bezspēcības, vilšanās un ilgām. Šeit viņa bija bijusi - izstiep roku - un uzdursies ķermenim ...
Roka spontāni pacēlās, pieskārās gludajam zīdam. Nē! Viņas nav! Kur tu esi pazudusi, mana mīlestība? Kā lai es dzīvoju bez tevis?! Un vai vispār ir vērts dzīvot? ...
Čauksti aiz muguras ...
Zirnekļi? Gaida savu stundu? Še jums, nesagaidīsiet!
Viņš satvēra mauzeri ... un sastinga, iepletis acis. Uz sliekšņa parādījās miglaina figūra ... maigās sejas kontūras ...Ak Dievs! Aelita?
Figūriņa tuvojās.
Salauztā sirds atgriezās.
Ar bailēm un neticību uz Losu noraudzījās Aelitas kalpone Iha.
Svētais Slieksnis
No Ihoškas brūnajām acīm nepārtraukti lija asaras, viņa tās noslaucīja ar kabatas lakatiņu, šņukstēja, uzticīgi, pārsteigti skatījās uz Losu - un runāja, runāja, pārtraucot sevi, vicinot rokas, atcerēdamās šausmas un bailes. Loss redzēja, ka viņa nepacietībā grib jautāt par Gusevu, bet neuzdrošinās, un tad pats viņai pastāstīja par savu bijušo ceļabiedru, kurš palika uz Zemes. Viņš bija apsolījis, ka kādreiz atgriezīsies, un Ihas acīs uzdzirkstīja prieks, kaut arī tās uzreiz atkal kļuva skumjas.
Pēc marsietes teiktā, Tuskuba karš ar Horu drīz beidzās. Drīz vien strādnieku kustības vadītājs tika nogalināts, un viņa līdzgaitnieki aizbēga. Bet no dienvidu kalniem un Sirta tuksneša Soacērai tuvojās Husana ordas, kurš pasludināja sevi par Magacitlu pēcnācēju un jauno Tumas valdnieku, un atkal atsākās karš visu iznīcinošs un nežēlīgs. Kas kopumā, kā atcerējās Loss, nāca Tuskubam par labu. Pats Aelitas tēvs vēlējās iznīcināt galvaspilsētu, iznīcināt izklaides un narkotiku lietošanas sistēmu iedzīvotājiem. Un karš ar Husanu viņam palīdzēja īstenot šīs ieceres. Bet viņš neaprēķināja savus spēkus. Valdības karaspēks tika sakauts, iznīcināts, Tuskubs aizbēga kalnos.
- Nu bet kā viņai iet, Aelitai? - Ihu dedzīgi pārtrauca Loss. - Kas ar viņu notika? Viņa ir dzīva?!
No meitenes acīm atkal sāka plūst asaras.
- Kundze ir dzīva. Viņa man iedeva šo, - Iha pasniedza Losam ķēdīti ar piemiņas medaljonu - ar dzīvnieka indri ķepiņu iekšā - un palīdzēja man aizbēgt.
Loss satvēra kulonu, piespieda to pie lūpām, atvēra. Papildus relikvijai medaljonā bija zīmīte. Trīcot rokām, viņš to atlocīja un izlasīja:
"Mans vīrs, Debesu Dēls!
Tu atnāksi man pakaļ, es zinu.
Lai lielais Hao tevi aizsargā! Mans tēvs iznīcināja mūsu laimi, bet es viņu nevainoju. Viņš ir tikai ierocis Ļaunuma rokās! Lidojam uz kalniem, kurp - nezinu. Dzirdēju, kā mans tēvs runāja ar apsardzes vadītāju par Dieva Brūci. Tas atrodas ziemeļos, pašā Tumigoras sirdī. Bet pa gaisu tur nokļūt nevar, tikai caur Magras labirintiem. Atrodi mani, mans vīrs, mans vienīgais!"
Loss sastinga, kā ārprātīgs raudzīdamies zilganā papīra loksnītē. Nodrebēja no Ihas balss:
- Viņa jūs mīl, kungs! Viņa ir tik neaizsargāta! ...
Loss uzlēca kājās, metās pie izejas, atjēdzās un atgriezās.
- Ko tu zini par Dieva Brūci? Kas tas ir? Aelita man neko par tādu nestāstīja.
- Tas ir briesmīgs noslēpums, Debesu Dēls! - Iha nervozi nolaizīja lūpas, palūkojās apkārt. - Par tā izpaušanu agrāk mēdza iemest akā, citliem! Reiz Tuskuba vietnieks Kaibals ieelpoja havras dūmus un izpļāpājās, un par to viņš tika iemests pie citliem ...
- Vai tiešām neviens nezina, kas tā ir par vietu?
- Sen, ļoti sen bija leģenda par Magacitlu priekšteci dievu Hao, kurš sadusmojās uz viņiem un meta uz Tumu savu Vāli. Vāle nokrita senajā pilsētā Gmorrā, kur dzīvoja Magacitli, viss nodega ... tagad tur ir Brūce ...
- Ko viņa teica? - atskanēja Augstā balss. Noliecies, viņš iegāja Aelitas istabiņā-guļamtelpā.
Iha, nobijusies, pielēca pie Losa, paslēpās aiz pleca.
- Nebaidies, tas ir mans ceļabiedrs, - sacīja inženieris, atjēgdamies. - Viņš tev pāri nedarīs.
- Interesanta slēptuvīte, - turpināja Augstais, apskatīdams alu. - Ja nezināt, kur tā atrodas, to nav iespējams atrast. Ko tad šī zilsejainā dāmīte teica? Kas viņa ir?
- Aelitas kalpone. Loss atstāstīja Ihas stāstu ceļabiedram. - Es domāju, ka Tuskubs jāmeklē Dieva Brūces apkārtnē. ja varētu uzzināt koordinātes ...
- Pajautājiet viņai, - acis Augstajam iedegās, - viņa zina, kur tas ... Dieva Vāle pēc tam palika?
Loss iztulkoja jautājumu marsietei.
Iha papurināja galvu.
- Par to nevienam nedrīkst teikt! Hao sadusmosies un visus nogalinās!
- Hao ir tālu, - Loss pasmīnēja, - viņš mūs nesadzirdēs.
- Leģenda vēsta, ka Dieva Hao Vāle iegāja dziļi kalna dzīlēs un tur arī palika. Daudzi drosminieki mēģināja to atrast, bet visi gāja bojā.
Loss pārtulkoja Ihas atbildi Augstajam, piebilda:
- Acīmredzot leģenda atspoguļo kaut kādu reālu notikumu, kas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad Magacitli valdīja pār Marsu. Varbūt Marsam bija trešais pavadonis un nokrita uz tā. Vai arī ar to sadūrās komēta.
- Tas ir VIŅŠ! - Augstais uzsita ar dūri plaukstā, uzmeta kvēlojošu skatienu no zem uzacīm uz Ihu. - Kurā vietā Vāle nokrita uz Marsa?
- Viņa nezina, - Loss papurināja galvu, neizpratnē par biedra reakciju. - Aelita rakstīja, ka pie Dieva Brūces var nokļūt tikai caur tuneļiem, pa pazemi.
- Mēs mēnesi rāposim pazemē, ja ne vairāk. Turklāt mums tomēr jāzina, kurā virzienā doties.
Loss paskatījās uz marsieti.
- Varbūt tu dzirdēji vēl kaut ko par Dieva Brūci un par Hao Vāli?
Iha aizsedzās ar mantijas piedurkni no Augstā skatiena.
- Lai viņš tā neizskatās ... Es baidos no viņa ... Tuskubs runāja ar zinātniekiem, es dzirdēju ... kad Vāle nokrita, izmainījās Tumas ass, notika briesmīga katastrofa, gāja bojā daudz cilvēku un haši ... tagad vietā, kur nokrita Vāle, ir ledus garoza ...
- Tu gribi teikt, ka Tumigora atrodas Ziemeļpolā?!
- Es nezinu, kungs. Tuskubs konsultējās ar zinātniekiem, viņi teica, ka izdzīvojušie Magacitli izcirta tuneļus uz Vāli, bet tur ir ļoti auksts ...
- Pols! Hm-jā! ... Tas ir interesanti. Būtībā, ja šķērsot Liziaziru un polāro loku ... jānoiet tikai apmēram seši simti kilometru, nav nemaz tik tālu. Ja tikai tu visu saprati pareizi.
Iha nošņaukājās, vainīgi saviebās.
- Es esmu muļķe, bet atmiņa man laba ... viņi runāja, es iegaumēju ... Tu nevienam neteiksi, Debesu Dēls?
Loss pasmaidīja.
- Neteikšu, nebaidies. Paldies tev par informāciju. Ja Tuskubs slēpjas pie pola, mēs viņu atradīsim. Jāatrod tikai ieeju tuneļos ... Svētais Slieksnis ir pārpludināts ...
- Par ko jūs runājat? - prasīgi jautāja Augstais.
Loss viņam pastāstīja.
- Ieeja tuneļos zem tā? Augstais pamāja uz alas grīdu. - Zem Sliekšņa?
- Tur sākas karalienes Magras labirints. Es domāju, ka caur to ir iespējams iekļūt Magacitlu tuneļos. Aelita apgalvoja, ka viss Marss izvagots ar alām, tuneļiem un kanāliem. Tomēr Svētais Slieksnis ir applūdis, un mums būs jāmeklē cits ceļš.