- Vai var nokāpt līdz Slieksnim? Es gribu paskatīties uz ezeru. Varbūt ūdeni var izsūknēt vai novadīt.
Loss skeptiski pasmīkņāja.
- Mums nav mašīnu, nav sprāgstvielu, nav instrumentu.
- Paskatīsim. Vai viņa zina, kā pienākt pie Sliekšņa?
Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Ihai. Viņa ātri pamāja ar galvu.
- Pavisam tuvu, klintī tika izcirstas kāpnes, tās ir saglabājušās. Varu parādīt. Bet es baidos ...
- Tu paliec, mēs paši nokāpsim.
Iha atviegloti nopūtās, sarosījās.
- Es Debesu Dēlus pagaidīšu šeit. - Viņa ieslīdēja alas atvērumā.
Loss un Augstais sekoja.
Marsiete pieskrēja pie dzegas, kas pārkārās pār bezdibeni, norādīja uz viltīgi klintīs maskētu kāpņu sākumu. Nezinātājam būtu grūti tās atrast. Loss paskatījās apkārt.
- Un tu visu šo laiku šeit dzīvo viena pati?
- Jā, kungs, - Iha kautrīgi pasmaidīja. - Aelita teica, ka man jāsagaida Debesu Dēls, es nevarēju nepaklausīt.
- Paldies, mīļā.
Meitene nosarka, uzmeta sānisku skatienu Augstajam un kā kaziņa aizskrēja uz alu. Losa biedrs nez kāpēc viņai izraisīja bailes.
Sāka nokāpt, izmēģinot ar kājām pakāpienus.
- Te noderētu antigravs ... - nomurmināja Augstais, ejot pirmais. - Protams vēl labāk - "golems" ...
Loss nesaprata ceļabiedra vārdus, bet vairs nepārjautāja. Viņa domas nodarbināja Aelita un ceļu meklēšana lai nokļūtu pie viņas.
Nokāpšana līdz kraujas apakšai aizņēma vairāk nekā stundu un prasīja daudz enerģijas. Kāpņu pakāpieni, kas vijās starp klintīm, šur tur bija sagrauti, vajadzēja saspringt, piekļaut ķermeni pie aukstās akmens virsmas un kā čūskai noslīdēt uz nākamo pakāpienu. Beidzot kāpnes beidzās. Loss uz drebošām kājām sasniedza akmeņaino izcilni, apsēdās, atvilka elpu. Nodomāja: viņš vairs nav spējīgs uz šādiem varoņdarbiem, viņš tādiem ir par vecu. Aelita nepazīs, kad ieraudzīs ... Šī doma lika piecelties un panākt ceļabiedru.
Šajā laikā Augstais domīgi skatījās uz apmēram simts metru diametra ezeru, uz puskilometru augšup uzejošajām akmens bedres sienām, uz plaisām un alām, kuras izgāja uz ezeru. Bija acīmredzams, ka kādreiz šeit tikuši dedzināti ugunskuri, taču šim nolūkam izmantota nevis malka, bet, visticamāk, ogles vai darva. Izdedžu cepurītes atradās lokā, daļa no kura iegāja ūdenī. Bet nelīdzenais dibens pārklāts dziļiem krāteriem, it kā te būtu kritušas bumbas. Varbūt Husana karotāji mēģināja uzspridzināt Svēto Slieksni vai arī šeit cīnījās ar tā aizstāvjiem, lai iegūtu dārgumus.
- Izskatās, ka ezers nav izveidojies nejauši, - sacīja Augstais. - Ūdens novadīts no kāda rezervuāra augstāk. Varbūt svētnīcas aizsardzības mehānismu iedarbināja tās sargi. Tas nozīmē, ka jābūt ūdens atsūknēšanas mehānismam. Vai jūs nedomājat, Mstislav Sergejevič, ka tur, starp tām rievotajām kolonnām, var saskatīt vertikālu plaisu?
Loss cieši ieskatījās.
- Šķiet, ka tur ir slīpums ...
- Lūk! Ja šī starpsiena spraugas priekšā tiktu nojaukta, pa to plūdīs ūdens un aiztecēs.
- Nu nezinu…
- Iešu apskatīties.
Augstais pārlēca pa akmeņiem ap ezeru, neizlaižot portfeli, pārlīda pāri klints virsotnei un pazuda. Loss paskatījās apkārt, ieraudzīja akmens dobumā vagu, kas veidota kā ar milzu kapli. Pienāca tuvāk.
Vaga bija sudrabaina, it kā aplieta ar izkausētu metālu, un tajā sastinguši stiklaini burbuļi un pietūkumi. Vienā burbulī bija redzams izliekts nags. Loss atcerējās izkusušo vagu ar izškaidīto zirnekli Augstākās padomes namā. Šeit izskatījās līdzīga. Sakritība? Vai arī eksistē kāds ierocis, kas spēj kausēt pat akmeni? Vai ne par to tika brīdinājis resnais Aelitas mājas pārvaldnieks, kad viņš murmināja par "savādām mašīnām", kuras it kā atrastas kalnu dzīlēs? Kaut kas pazibēja pretējā ezera pusē. Atskanēja indīgs šņāciens. Loss nodrebēja, neviļus satvēra mauzeri. Pienāca tuvāk ūdenim.
- Augstais?
Zigzagoja izkropļota atbalss.
- ... pies! - atskanēja no tālienes drebošu atbalsu pavadībā. - ... stami!
- Ko?
Atkal nošņācās. Bet skaņa bija tukša, mirusi, tā varēja šņākt tvaika strūkla, nevis dzīva būtne.
Loss ieinteresējās un uzkāpa uz biezu akmens plātņu klastera, nožēlojot, ka nav paņēmis līdzi binokli. Pie akmens grēdas, kas atdalīja ezeru no šauras aizas starp vertikālajām sienām, parādījās tumša figūra, pārklāta ar mirdzošu plēvi. Nebija skaidrs, ko Augstais tur dara. Te viņš noliecās līdz zemei, te pielika ausi pie akmens, it kā klausoties pazemes čukstos. Pazuda starp akmeņiem, atkal parādījās un skrēja augšup pa nogāzes dibenu, ieraudzīja Losu, pagriezās pret viņu.
- Tur sākas aiza, - viņš teica, skaļi elsodams. - Reiz pa to plūda ūdens. Un tas nozīmē, ka svētā Sliekšņa noslēpšanas mehānisms ir aktivizēts vairākas reizes.
- Vai jūs iesakāt to sameklēt?
- Ja būtu laiks, atrastu jau arī, bet bez tā var iztikt. Akmens siena ir plāna, tikai apmēram desmit metri. Es domāju, ka pietiks ar vienu MK.
- Ko?
Ceļabiedra lūpām pārslīdēja greizs smaids.
- Tā ir tāda ... fanata.
Ūdens malā ezera ziemeļu daļā, ko norobežoja akmeņainā grēda, pēkšņi uzbrieda uguns bumba. Uzsprāga, pārvērtās par spilgtu lāpu, kas iedūrās sienā. Atskanēja baismīgs grāviens un nodrebēja zeme. Ppāri ezeram pārskrēja viļņi. Ugunīgais viesulis caurdūra klinti un izdzisa. Visos virzienos aizlidoja dūmu, putekļu un akmens fragmentu vilnis. Losu un Augsto, kas stāvēja uz plātnes, gandrīz nogāza gaisa trieciena vilnis.
- Ak Dievs! - noelsās Mstislavs Sergejevičs. - Kas tas bija?!
Atskanēja augoša rūkoņa. Ezera ūdeņi ieplūda sprādziena radītajā spraugā.
- Tā jau arī domāju, - Augstais gandarīts saberzēja plaukstas. - mazliet pagaidīsim. Ūdens aiztecēs, un būs iespējams nokāpt uz šo jūsu Slieksni.
- ... ungs! - caur troksni atskanēja augsta balstiņa. - ... ngs ... dzi!
Loss pacēla galvu.
Augstu uz klints, kur sākās kāpnes uz bezdibeni, bija redzama marsietes galviņa.
- Iha! - Loss atbildei iekliedzās, piepūloties un vicinot rokas. - Viss ir kārtībā! Šeit nenāc, vari nokrist!
- ... li! - nāca nesaprotams. - ... iny ... ana-ah!
- Nesapratu! Ko tu teici?!
- ... ciet! ... bl-and ... ana-ah ...
- Nesaprotu. - Loss atskatījās uz Augsto. - Vai nu viņa vēlas par kaut ko brīdināt, vai arī nokāpt pie mums. Es domāju, ka vajag uzkāpt un uzzināt, kas par lietu. Pie reizes aiziešu uz laivu un paķeršu visu nepieciešamo.
- Laivu mums vajadzēja paņemt uzreiz, - sacīja Augstais. - Varēsiet nolaisties šurp lejā?
- Laikam varēšu.
- Tad kāpiet augšā, es pagaidīšu šeit. Esiet modrs, ja kas, nekavējoties šaujiet.
Loss paskatījās uz putojošo ūdens straumi, kas lija aizā, un devās uz kāpnēm.
Transgress
Tarass nekad nebija īpaši interesējies par Saules sistēmas planētām ne bērnībā, ne jaunībā. Ģimnāzijā apguvis izvēles kursu astronomijā, viņš vairs nesapņoja par lidošanu uz tuvākajiem debess ķermeņiem, it īpaši tāpēc, ka tos visus apdzīvoja cilvēki un minūtes laikā bija iespējams sasniegt jebkuru planētu - izmantojot metro. Tomēr romantiskais zemieša un marsietes mīlas stāsts, ko aprakstījis senais vārda meistars Aleksejs Tolstojs, lika jaunietim citādi paskatīties uz dzīves realitāti, un viņam sagribējās apmeklēt Marsu, lai novērtētu tā iezīmes un salīdzinātu to ar Tolstoja aprakstīto planētu.