- Vectēv, vai tu mums palīdzētu ...
Pāvels nokopēja ierakstu, atgrieza kompaktu.
- Kādā veidā?
- Vai mēs nevarētu tur desantēties? Paskatīties ar vienu aci uz marsiešiem ... Mēs darbosimies klusi, "inkognito" režīmā ... Un tajā pašā laikā strādāsim pie invarianta retohoristorijas, precizēsim kontinuuma parametrus ...
- Tas ir nereāli. Variantus ar spēcīgām novirzēm no standarta Vita joslas, izpēta SEKON un Drošības dienesta eksperti. Es vispār esmu pārsteigts, kāpēc Lielais Ozols ļāva jums meklēt un iedeva šo intensionālu.
- Bet mēs taču nedarām neko noziedzīgu.
- Ir noteikumi par piekļuvi klasificētai informācijai, un, ja tos pārkāpj, sekas var būt visneparedzamākās.
- Tātad tu man nepalīdzēsi?
- Kamēr es pats neveikšu izmeklēšanu un nebūšu pārliecināts par ...
- Par ko?
- Par šo visneparedzamāko seku neiespējamību, - vecākais Ždanovs izvairījās no tiešas atbildes. - Viss, ej, man jāstrādā. Sveicieni draudzenei.
- Nodošu, - Tarass vīlies pamāja. Viņš cerēja, ka vectēvs tomēr piekritīs palīdzēt ar piekļuvi transgrssam, taču, ja pateica “nē”, viņu pierunāt bija bezjēdzīgi.
No UASS termināla Tarass vispirms devās pie savas mātes, uz Merkuriju, kopā ar viņu izdzēra tasi aukstas čainas un tad devās mājās. Kāds bija pārsteigums, kad viņš kotedžā satika Nastju.
- Sveiki! Bet es zvanu, zvanu ...
- Es atrisināju problēmu, - meitene izklaidīgi atbildēja, tērpusies sarafānā-unikā, tajā viņa izskatījās tik lieliski, ka Tarass neviļus apbrīnoja savu draudzeni.
- Kādu problēmu?
- Ejam pie manis, pastāstīšu.
- Labi, vienkārši nomazgāšos un pārģērbšos.
- Gaidu.
Nastja ar neatkarīgu izskatu devās uz kaimiņu kotedžu tieši pāri zālienam. Tarass sekoja viņai ar apbrīnas pilnu skatienu, domājot par ... par neko, patiesībā, nedomājot, tikai apbrīnojot meiteni, un attapās tikai pēc Terafima klusā čuksta.
- Vēl paspēsi apskatīt, ir pienācis laiks iet dušā.
- Bet tu neizspiego, - jauneklis atcirta un nosarka. Atzīt to, ka viņam Nastja patīk, neskatoties uz viņas neatkarīgo raksturu, viņš nevēlējās.
Pēc dažām minūtēm viņš, atsvaidzinājies un tīrs, smaržojošs ar patīkamu dzenodekolona aromātu, pārcēlās uz Beliju ģimenes mājām, kur bija bijis ne reizi vien. Nastja gaidīja viņu savā darba guļamistabā ar interjeru, ko varēja mainīt pēc vēlēšanās. Šobrīd istaba bija kā veca kosmosa kuģa stūres māja, kā to pirms simtiem gadu gleznoja rakstnieki: izliektas sienas ar apgaismojumu, melnas ieliektas ekrānu bļodiņas, vadības paneļi, paneļi ar mirgojošiem indikatoriem, milzīgi krēsli ar aizsargierīcēm. Nastja sēdēja vienā no krēsliem un koncentrēti sūca citronu dzērienu.
- Pie tevis ir tik lieliski ... - Tarass stomījās. Meitene pamāja ar pirkstu.
"Kosmosa kuģa kabīne" pazuda. No maigi opalescējošām sienām iznāca ērti mīksti atzveltnes krēsli, dīvāns un ziedu balsti. Griesti izkusa virs galvas, ielaižot telpā vakara saulrieta krāsas.
- Apsēdies, - pavēlēja Nastja.
Tarass lēnprātīgi paklausīja.
- Pie vectēva biji?
- Biju, bet viņš man aizliedza ...
- Tā jau domāju. Ko viņš teica?
- Ka mūsu atrastais invariants realizē robežsituāciju. Izskatās, ka Zaru drīz slēgs, līdz to pārbaudīs SB eksperti.
- Man ir tādi paši dati. Tāpēc mums ātri jāaizskrien uz turieni un jāatgriežas pirms invarianta slēgšanas.
Tarass pārsteigti paskatījās uz savu draudzeni.
- Tu maz saproti, ko runā? Ja mūs pieķers pie transgressa vai desanta laikā ...
- Nenoķers, es visu izdomāju. Mana vectēva personiskajā laboratorijā vāc putekļus hronoinvertors ar tiešu piekļuvi transgressam. Mēs to atbloķēsim, klusi izmetīsim "stīgu" uz invariantu, paskatīsimies, kas tur notiek, un atgriezīsimies. Neviens neko nepamanīs.
- Tu esi traka! - nomurmināja Tarass.
- Nemaz ne, - Nastja neapvainojās. - Galu galā mums ir tiesības uz vasaras brīvlaiku vai nē?
- Hronodesantēšanās un pie tam neatļauta nav nekāda atpūta.
Nastja domīgi paskatījās uz draugu, savilka lūpu.
- Principā es jau varu iztikt arī bez tevis ...
- Es piekrītu, piekrītu! - Tarass steidzīgi teica.
Šahta
Iha padevīgi un žēlabaini skatījās, pamādama uz Losa vārdiem un nepadomādama par pateiktā jēgu. Viņa tikai saprata, ka Debesu Dēls dodas lejā karalienes Magras pazemē, lai atrastu Aelitu. Viņai ar to pietika. Beigu beigās, pārliecinājis marsieti par nodomu atgriezties, Loss iekāpa laivā un gandrīz bez piepūles nolaida to bezdibenī, pie Svētā Sliekšņa, kas parādījās no ūdens.
Augstais jau aplūkoja Slieksni, kas izskatījās kā gredzenveida zelta apmale, kuras diametrs bija aptuveni divdesmit metri un augstums pārsniedza divus metrus. Viņam izdevās uzkāpt uz Sliekšņa un tagad gāja pa tā malu, skatoties uz ūdens spoguli izveidotās akas centrā. Kad Loss izkāpa no laivas, Augstais nolēca uz gļotajiem slapjiem akmeņiem, izkļuva sausā vietā.
- Izskatās, ka šis jūsu Svētais Slieksnis ir tikai šahtas ieeja, no augšas aizvērta ar vāku. Ūdens dziļums tur ir ne vairāk kā trīs metri. Ir iespēja izlauzties cauri vākam.
- Ar ko?
- Man vēl ir MK.
- Bumba?
Augstais atņirdzās.
- Bumba. Ūdens šeit nav daudz, apmēram tūkstoš kubikmetru, tas aizplūdīs pa tuneļiem, un mēs dosimies lejup.
Loss svārstīdamies pamāja ar galvu.
- Tā tomēr ir relikvija ... varbūt vajadzētu pamēģināt pameklēt citu ceļu?
- Es negribu tērēt laiku. Un arī jums vēlams ātrāk atrast savu Aelitu. Vēl viens nesaprotams smīns. - Kamēr viņa vēl dzīva.
Pēdējais arguments atstāja iespaidu.
- Nu ko, metiet savu bumbu.
Augstais no portfeļa izņēma melnu cilindru ar mirgojošu zaļu dzirksti galā, veikli uzlēca uz Svētā Sliekšņa. Viņš pagājās pa malu, skatīdamies ūdenī, un bez brīdinājuma nolēca. Nošļakstēja. Loss nodrebēja.
Pagāja minūte, tad vēl viena. Klusi šļaksti, plunkšķi, skanīgas atbalsis. Lūk, pār Sliekšņa malu parādījās ceļabiedra galva. Viņš iztaisnojās, atskatījās uz ūdeni un ātri uzlēca uz akmeņiem, viss, kā šķita Losam, izmircis. Tomēr tuvumā kļuva skaidrs, ka tā bija caurspīdīgā plēve, kas pārklāja Augstā drēbes, bet viņš pats bija pilnīgi sauss!
- Kārtībā. Tagag paiesim tālāk no grēka, Mstislav Sergejevič. Lai gan es mēģināju noregulēt sprādzienu virzienu, labāk nodrošināties.
Viņi iekāpa lidojošajā laivā. Loss to pacēla, aizlidoja pie kanjona slāņainajām sienām. No simt metru augstuma bija skaidri redzams Svētais Slieksnis, viss zaļganbrūnā krāsā, ar ūdens gredzena apli iekšpusē.
Ūdens pēkšņi ar kupri uzpūtās, izšlakstījās kā šlakatu un tvaika mākonis. Un šajā mākonī uzplaiksnīja zils zibens, kas pārvērtās par ugunīgu bumbu. Nodārdēja tik stipri, ka aizkrita ausis! Uz visām pusēm aizlidoja akmeņi, Sliekšņa ribas, blāvi mirgojoši metāla fragmenti un plāksnes, ūdens un dūmu strūklas.
Laivu meta pret klinšu sienu. Kreisais spārns nokrakšķēja, saliecās. Loss tik tikko noturēja rokās stūri, izlīdzināja trīcošo aparātu, satraukti paskatījās uz propelleriem. Likās, ka tie ir saliekti un tūlīt aizlidos sairuši gabalos. Bet, par laimi, palika veseli. Tad viņš aizvadīja laivu līdz Slieksnim.
Skatienam pavērās caurums, izrauts zelta kupolā, kas aizsedz Svētā Sliekšņa šahtu. Viss ūdens vai nu iztvaikoja, vai arī noplūda šahtā. Varēja lidot uz leju.
Loss grasījās nosēdināt laivu iepriekšējā vietā, blakus Slieksnim, bet Augstais uzlika roku uz pleca.