Loss bez vilcināšanās izdzēra pusglāzes konjaka. Caur dzīslām izplūda siltums, krūtis mīkstinājās, dzīve kļuva gandrīz patīkama.
- Nu, paliec sveiks, Mstislav Sergejevič, - Gusevs noslaucīja ūsas. - Turi ausis vaļā. Zeltu no turienes atved tā pavairāk. Es re, kaut ko atvedu, labi novērtēja... - Viņš aprāvās, piešķieba acis. - Tādas tās lietas. Es te tev katram gadījumam atvedu ieroci. Mauzeri, patronas, granātas. Ja nu pēkšņi noderēs.
Viņš ar karstu, mitru roku paspieda Losa plaukstu un grīļojoties iznāca ārā no šķūņa.
Aiz sastatnēm parādījās strādnieks Hohlovs, nosodoši pateica:
- Izplūdis tas jūsu draudziņš, re kāds purns sarkans, nobarots.
- Lieta nav purnā, - Loss melanholiski atbildēja. - Slikti, ka cilvēkam dvēsele palūgusi mieru. Lūk tu jau arī negribi lidot kopā ar mani?
- Negribu, - Hohlovs nopūtās, slaucīdams rokas lupatā. - Ko man tur darīt, uz tā Marsa? Man ir daudz ko jāizdara uz Zemes, ģimenei, bērniem.
Loss pasmīkņāja.
Viss bija gandrīz tāpat kā tajā dienā, pirms došanās prom, kad viņš ar palīgiem runāja par dzīvi, piedāvāja ceļot uz Marsu. Ne Hohlovs, ne Kuzmins neizmainīja savas domas par lidojumu, lai gan tās nebija bailes, bet drīzāk pragmatiskas ikdienas piesardzība - neatstāt mīļos, radus, ģimenes bez apgādnieka.
Loss izdzēra līdz galam Guseva konjaku un izgāja krastmalā. Viņu šūpoja, galvā šalca vējš. Bet domas skrēja uz priekšu, apsteidzot raķeti, un šķita, ka zem kājām drīz parādīsies draudīgi sarkanā Marsa bumba, Aelitas un no kara uz Zemes aizbēgušo Magacitlu pēcnācēju dzimtene. Zvaigznes uzlūkoja pie krastmalas žoga pieķērušos cilvēku un klusēja. Pūta auksts vējš. Loss nosala un atgriezās šķūnī, pie aparāta, kur bija silti.
Strādnieki demontēja sastatnes, sarunājās ikdienišķās balsīs, sprakšķēja mājīga uguns, un uz mirkli Losam šķita, ka viņš nav vientuļš.
- Aiu tu ira huske, Aelite? - viņš nomurmināja. - Vai drīkstu būt ar tevi, Aelita?
Neviens neatbildēja.
Loss nopūtās un devās gulēt.
Cits Zars
No bezgalīgajām kosmosa dzīlēm atlidoja apburoša sievietes balss, skumji atkārtojot nesaprotamā valodā:
- Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi. Debesu Dēls?
Tarass izslēdza grezīru un ilgi sēdēja tumšajā istabā, piedzīvojot visīstāko melanholiju un sāpes. Viņš noslaucīja acis. Tad ieslēdza gaismu, atvēra antīka skapja durvis un izņēma plānu grāmatu no īsta papīra. Uz vāka bija attēlots neparasts elipsoidāls lidaparāts ar kniežu rindām, nelielu stabilizatoru, iluminatoriem un lielu, spirālē savītu sprauslu. Pie aparāta stāvēja divi vīrieši ādas jakās un ķiverēs. Tie bija Loss un Gusevs. Un Alekseja Tolstoja grāmatu sauca "Aelita". Ja ticēt tās izdevuma datiem, grāmata bija izdota apmēram pirms četrsimt gadiem Krievijā, kur notika revolūcija, kas impēriju iegremdēja pseidoideoloģijas tumsā.
Durvis atvērās. Ienāca liels vīrietis, pilnīgi kailu galvu, kura krunku izvagotā seja runāja par dzīves vētrām, kuras piedzīvojis šis stiprais cilvēks. Tas bija Tarasa vectēvs Pāvels Ždanovs.
- Tu gribēji mani redzēt?
- Atvaino, - Tarass attapās, apmulsis, ar plaukstu mēģinot aizsegt grāmatu.
Pāvels pamanīja šo žestu un pacēla uzaci.
- Tu lasi vecas grāmatas? Slavējami. Ko tieši?
Tarass pavilcinājās un pasniedza viņam savu sapņu priekšmetu. Pāvels paņēma grāmatu rokās, pasmīnēja, pašķirstīja un atdeva.
- Tev ir interesanti hobiji. Kas tev patika šajā romantiskajā, četrus gadsimtus senajā stāstā?
- Esi lasījis?
- Lasīju.
- Lieliski, vai ne? Es to pārkodēju video formātā, un skatos gandrīz katru dienu ... - Viņš aprāvās un kautrīgi atzina:
- Man viņu žēl ...
- Kā? - Ždanovs-vecākais bija pārsteigts.
- Losa ... Aelitas ... nu kāpēc viss beidzās tik skumji ... ja varētu palīdzēt ...
Pāvels uzmanīgi nopētīja mazdēla sasārtušo seju, apsēdās uz dīvāna malas.
- Es tevi saprotu, puisīt.
- Tiešām?! - Tarass bija sajūsmā.
- Tu esi romantiķis, jūtīgas dabas, tāpat kā tava māte. Es neteikšu, ka vīrietim tā ir ļoti pozitīva īpašība, taču bez tās ir grūti sasniegt savu mērķi. Tev ir tikai divdesmit gadu, viss priekšā, paliec romantiķis, cik ilgi vien iespējams. - Pāvels pasmaidīja. - Par ciniķi kļūt vienmēr paspēsi.
Tarass izplūda atbildes smaidā.
- Tu vienmēr esi mani sapratis labāk nekā tēvs. Ir tik lieliski, kad ir atbalsts. Tēvs ne vienmēr atbalstīja manus vaļaspriekus ...
- Viņš tevi mīl.
- Es zinu, bet viņš ir skarbāks ...
- Varbūt tā ir pareizi. Tu gribēji ar mani runāt par to?
Tarass papurināja galvu, pamāja uz grāmatu:
- Par to.
Pāvels nesaprotoši paskatījās uz grāmatas vāku, pēc tam uz mazdēla seju.
- Kādā nozīmē?
Tarasa skatiens iedegās.
- Vectēv, tikai nesmejies ... Tu, protams, neesi eksperts-hronodendrologs, bet tev vajadzētu zināt ...
- Ko?
- Vai ir Zars, kurā tiek realizēta hronorealitāte, kas atbilst Tolstoja fantāzijai?
Pāvels domīgi pakasīja zodu.
- Tu domā - šajā virtuālajā realitātē? Viņš pasvārstīja grāmatu rokā.
- Jā! - pamāja nosarkušais Tarass. - Es ļoti vēlētos apmeklēt viņu pasauli - realitātē! Nevis grezīra ilūzijā!
Ždanovs vecākais šaubīdamies pašūpoja galvu.
- Neesmu pārliecināts, vai tāds Zars pastāv. Jebkurā gadījumā es nekad ne ar ko tādu neesmu sastapies.
- Tad pameklē! Jums noteikti ir visu Dendrofraktāla Zaru datu bāze.
- Datu bāze ir, - Pāvels pasmīkņāja, - bet ne visi hronotransgresiju varianti. To skaits ir gandrīz bezgalīgs.
- Gandrīz! Bet ne bezgalīgs? Vai pameklēsi, vectēv?
Pāvels vēlreiz, uzmanīgāk, caurskatīja grāmatu,
Viņš pakavējās pie zīmējuma: smalka sievietes figūra un baltmatains vīrietis pie viņas kājām, - aizvēra grāmatu
- Vai esi pārliecināts, ka tas ir tik vitāli svarīgi?
-Jā!
- Kāpēc?
- Kā kāpēc? - Tarass bija sašutis. - Iedomājies, varēsim satikties ar atlantu pēctečiem! Uzziniet, kas īsti notika, kāpēc viņi aizbēga uz Marsu! Kā iespējams ceļot kosmosā ar šādām pirmsplūdu raķetēm un piedevām ar tādu ātrumu?
- Plus marsietes, - izklaidīgi piebilda Ždanovs vecākais. - Tās Tolstojam ir ļoti pievilcīgas, atšķirībā no marsiešiem.
Tarass nosarka, pazaudēja sarunas pavedienu.
- Es par to nedomāju ...
- Bet velti. - Pāvels neizturēja, iesmējās. - Sarkano planētu jāapdzīvo skaistām meitenēm. Es noteikti pārbaudītu šo tēzi.
- Atkal joko?
- Gandrīz nemaz. - Pāvels piecēlās, uzsita mazdēlam uz pleca. - Tu tomēr vēl esi tikai zēns, mazdēliņ. Tev vēl jāmācās.
Tarasa seja kļuva spītīga, lūpas sakniebās.
- Tu arī kādreiz biji tikai zēns. Un man, starp citu, jau ir divdesmit, es pabeidzu koledžu, divus RIVKa kvistorijas kursus (RIVK - Krievijas Ārpuszemes komunikāciju institūts) ... ... Pārzinu cīņas mākslu ...
Pāvels samiedza acis.
- Tas nav maz. - Viņš padomāja. - Bet nav arī daudz.
- Pietiekami iesākumam. Tēvs mani vienmēr mācīja nepakļauties liktenim, bet gan to pārvaldīt.
- Sagrābt likteni aiz rīkles, - vienaldzīgā balsī piebilda Ždanovs vecākais.
Tarass galīgi pazaudēja sarunas pavedienu, apklusa, kaut arī acīs turpināja degt spītības un nepacietības liesma.