Abi devās ceļā, ik pa laikam ieslēdzot laternu, kuras stars acu priekšā kļuva arvien tumšāks. To varēja arī neieslēgt, bet viņi baidījās no akām un bedrēm.
Tunelis sazarojās. Bet rievas, pa kurām ripoja rati, pagriezās pa labi, tāpēc mēs devāmies turp.
Uzdūrās veselai skeletu kapsētai izplēnējušās drēbēs. Acīmredzot šeit notika cīņa starp marsiešiem, jo visi skeleti bija mazi, gandrīz bērnišķīgi. Loss ar bailēm un riebumu pārkāpa tiem pāri, Augstais gāja drosmīgāk, krakšķinot kaulus. Viņš noliecās, paņēma kaut ko no grīdas, pagrozīja to pirkstos.
- Interesanti ... Pienāca arī Loss.
Ceļabiedrs rokā turēja mazu smaga zilgana metāla figūriņu: kails vīrietis sēdēja, salicis kājas zem sevis, ar rokām atbalstījies uz ceļgaliem. Viņam bija seja ar platiem vaigiem, knābja formas deguns un pieres vidū pietūkums kā spāres acs.
- Vai jums pazīstams šāds dieviņš?
- Hao, - Loss atbildēja. Marsieši viņu godināja vēl pirms Magacitliem.
- Interesanti, - domīgi atkārtoja Augstais. - Tātad Magacitli nav pirmie atnācēji uz Marsa? Vai šeit ir pabijuši arī citi viesi? Nu ko, esmu uz pareizā ceļa.
Viņš atkal devās uz priekšu, nepievēršot uzmanību kaulu brakšķēšanai zem kājām.
Abi nokļuva nelielā alā ar diviem izliektiem sudrabaini matētiem spoguļiem - griestos un grīdā, vienu virs otra.
- Lūkas? - Augstais mēģināja atvērt izcilni, un tas viņam izdevās.
Degunā iesitās salda apreibinoša smaka. Sareiba galva. Pār ķermeni izskrēja sāpju adatas.
- Velns! - Augstais atlēca, aizcirta lūku. - Re kādi, nelieši! Tur ir gāze!
- K-kāda gāze? - inženieris nesaprata.
- oglekļa monoksīda koloidālā forma. Divas vai trīs ieelpas - un jūs būsiet debesīs! Šķiet, ka mēs patiešām esam pietuvojušies šīs karalienes pazemes īpašumiem.
- Magras ...
- Iesim tagad uzmanīgāk, klusāk. Es jūtu, ka priekšā kustas kaut kas dzīvs.
- Zirnekļi?
- Nē, zirnekļiem psi spektrs ir citāds. Tie ir cilvēki. Loss gribēja pajautāt, kas ir psi spektrs, bet ceļabiedrs jau bija aizgājis uz priekšu.
Pagāja garām virknei ieplaku, kurās stāvēja melns ūdens. Ieplakas izskatījās kā kāda milzu zvēra pēdas, jo tās gāja divās rindās, kas bija pakārtotas viena otrai. Loss nodrebināja plecus: šķita, ka kāds skatās mugurā. Panāca savu ceļabiedru.
- Varbūt tomēr pastāstīsiet, kas jūs patiesībā esat un ko meklējat?
Augstais, turpinot iet, pašķielēja uz viņu.
- Jo mazāk zini, jo labāk guli, Mstislav Sergejevič. Jūsu valodā trūkst jēdzienu un terminu, kas nepieciešami maniem skaidrojumiem.
- Jūs taču neesat no Petrogradas un neesat baltais virsnieks?
- Esmu bijušais uniformers un vispār neesmu no šīs Galaktikas, - Augstais pasmaidīja. - Pareizāk, esmu dzimis uz Zemes, bet ne uz tās, kur dzīvojat jūs, bet gan citā Dendrokontinuuma invariantā ... ē-e, tas ir, citā Visumā. Tur gandrīz viss ir tāpat kā pie jums, bet ir dažas atšķirības, kas mūsu invariantu pārvērta par ... ē-e, labi, teiksim, par paralēlu pasauli.
- Vai jūs jokojat? - Loss ar cerībām un šaubām nomurmināja.
- Nepavisam. Jūs jautājāt - es atbildēju. Nepiebāziet galvu ar nevajadzīgu informāciju, no tā jūsu problēma vienkāršāka nekļūs.
Vairākas minūtes gāja klusumā. Tad Loss pajautāja:
- Bet jūsu problēma kur? Kāpēc jūs ar mani atlidojāt uz Marsu? Ja jūs zināt visu un jums ir tādas lietas, - pamāja uz portfeli, - tad kāpēc jūs uzreiz neatradāties uz Marsa?
- Tā sanāca, - vilcinādamies atbildēja Augstais. - Man tik ātri nācās atstāt savas pagaidu mājas, ka nebija laika paņemt līdzi nepieciešamo kvestu.
- Ko?
- Komplekts izdzīvošanai ekstremālos apstākļos. Labi ka vismaz ZAK izdevās dabūt.
- Un kā jūs nonācāt uz Zemes?
- Viņi nobloķēja izejas uz transgressu, nācās izmantot kvantēto maģistrālo līniju.
- Kas - viņi?
- Klusāk! - Augstais apstājoties pacēla roku. Viņš izslēdza lukturīti.
Loss ieklausījās.
Klusums tunelī bija tāds, ka varētu dzirdēt, kā gar sienu skrien muša. Tomēr gar sienām nekas neskrēja, gaisa plūsma bija vāja, kaut arī bija jūtama, un tomēr Losam šķita, ka viņš dzird klusas, klusas, uz dzirdes robežas, nopūtas.
- Mēs gandrīz esam pie mērķa, - Augstais pazemināja balsi. - Vēl divi kilometri, un mēs nonāksim pie lielajām tukšumiem. Esiet uzmanīgs, centieties netrokšņot. No šejienes mūs neviens negaida, ir iespēja parādīties pēkšņi.
- Vai jūs domājat, ka tur ir... marsieši?
- Varbūt arī marsieši. Vai kaut kādi alu iemītnieki, kuri sargā ...
Loss gaidīja turpinājumu.
- Ko?
- Redzēsim, - ceļabiedrs izvairījās no atbildes.
Abi atkal devās ceļā, sasprindzinot redzi un dzirdi.
Viņi ceļā vairs nepievērsa uzmanību bijušās cilvēku klātbūtnes pēdām un nišām. Visbeidzot, priekšā parādījās vāja gaisma: kas norādīja izeju uz apgaismoto pazemi, ko solīja Augstais. Kāpēc tā bija apgaismota, tas kļuva skaidrs nedaudz vēlāk, kad ceļotāji tuvojās milzīgai zālei Marsa dzīlēs.
Zāle izrādījās dabiskas izcelsmes, pie tās velvētiem, robainiem griestiem karājās stalaktītu lāstekas, kas dzirkstīja prožektoru staros, un sienas - visas pārklātas iedobumiem, porām un izciļņiem - mirdzēja ar dārgakmeņu un minerālu kristāliem. Dažās vietās sienas bija apstrādātas, pārvērstas par gludiem paneļiem, uz kuriem dzirkstīja zelta uzraksti vai karājās dažadi, iespējams, rituāla nolūka priekšmeti. Arī alas centrālā daļa bija izlīdzināta, un ideālā apļa centrā atradās režģota metāla platforma, kuru balstīja bieza metāla caurule ar četriem piloniem, kuru augšdaļa pazuda griestu caurumā. Loss uzreiz nesaprata caurules mērķi, bet Augstais saprata:
- Svētais vēdeklis! Vēl viena raķete! Loss skeptiski pašūpoja galvu, ieskatījās, un nodrebēja. caurule patiešām bija raķete, tieši tā pati, kuru viņi ceļa sākumā redzēja šahtā. Tikai tā stāvēja vientuļa vai nu pamesta, vai iekonservēta, bet ap šo pilnā sparā ritēja dzīve. Starp mehānismiem, tiltiem, platformām, kabīnēm un mašīnām šaudījās marsieši pelēkos ietērpos, un viņu bija ne mazāk kā trīs simti. Palaišanas vietu apsargāja marsieši zaļās un dzeltenās formās. Tās bija Tuskubovas armijas krāsas, valdības karaspēka krāsas.
- Tuskubs ir šeit! - Loss nočukstēja. Augstais atskatījās, piespieda pie lūpām pirkstu.
- Gatavojieties, Mstislav Sergejevič, mēs ņemsim "mēli".
- Jūs esat prātā jucis! - attapās inženieris. - Viņu te ir tūkstošiem!
- Teiksim, ne vairāk kā trīs simti. Tomēr, pirmkārt, tie ir tikai nespēcīgie marsieši, nevis Magacitli, un, otrkārt, mēs uzbruksim pēkšņi, kas pastiprinās efektu, un, treškārt, viņiem patiešām vajadzētu zināt, kur atrodas jūsu princese. Tā ka uz priekšu?
Loss atkal sajuta biedra pārsvaru, kas kaitināja dvēseli, viņa viltīgos mājienus, kuriem pretoties nozīmēja atzīt savu vājumu.
Pagaidām vēl bija maza, bet ne izzūdoši maza iespēja sākt miera sarunas.
- Ko viņi tur dara? - Loss pamāja ar marsiešu skudru pūzni zāles centrā; tunelis ar rievām izveda viņus alas tālākajā galā, pie no griestiem nokrītuša akmeņu kalna, un no šejienes bija ērti vērot karavīru darbības.
- Izskatās, ka viņi mēģina salabot palaišanas mehānismu.
- Priekš kam?
- Droši vien, lai palaistu raķeti uz galvas saviem ienaidniekiem. Tuskubs acīmredzot tika iedzīts kalnos, un viņš nolēma savu pretinieku Husanu pārliecināt šādā veidā. Tiesa, ja šis milzenis pacelsies un uzsprāgs, baidos, ka notiks katastrofa.