Nastjas vectēva bunkurā glabātais univers bija izgatavots ļoti sen, apmēram pirms piecdesmit gadiem. Protams, viņš izskatījās kā retums. Mūsdienu univerus - nanotehnoloģiju un lauka struktūru brīnumus - varēja ievietot rokassprādzē, lai gan tās varēja darboties ar vairākus metrus lieliem fiziskiem apjomiem, ievietojot tos tūlītējās teleportācijas "virknē". Tomēr, tā kā piekļuve modernajiem univeriem bija atļauta tikai UASC Drošības dienesta darbiniekiem un hronoInstitūta speciālistiem ar augstu atbildības pakāpi, izvēles nebija.
Trīskāršais elipsoīds kā kalns izauga pār jauniešiem.
- Jaudīga mašīna! - nomurmināja Tarass.
- Zārks ar mūziku! - Nastja noraidoši norūca. - Kaut arī mūsu mērķiem noderēs arī tāds. Izvērsties! viņa pavēlēja aparāta inkam.
Univera augšējais elipsoīds, kas atgādināja kupri, bija salocīts uz augšu, un elipsoīds, uz kura tas balstījās, nedaudz noslīdēja uz leju. Tika izveidota spraugas veida lūka.
Nastja paskatījās apkārt un teica parastā tonī:
- Nu ko, braucam?
- Mēs taču nesagatavojāmies, - Tarass apjuka.
- Kāda sagatavošanās tev nepieciešama?
- Nu ... kvesti ... ieroči ...
- To visu mēs atradīsim šeit. Izņemot, iespējams, ieročus. Saģērbjamies un dodamies prom.
- Varbūt vismaz brīdināsim? - Tarass stostījās.
- Ko? - meitene sarauca uzacis.
- Vectēvus ... tavu vai manējo ...
- Tad mums transgressu neredzēt kā savas ausis. Ja tev bail iet, paliec.
- Bail nav! - Tarass apvainojās. - Man vienkārši nepatīk kaut ko darīt paklusām, kā zaglim. Vai vari iedomāties, kas notiks, ja sekonieši uzodīs par mūsu desantu?
- Bet kas tad notiks? Nekas nenotiks, - Nastja nevērīgi atmeta ar roku. - Viņi pakratīs ar pirkstu un ļaus iet. Mēs taču negasāmies iejaukties sveša invarianta dzīvē, vai ne?
- Nē…
- Nu redzi! Viss būs labi. Ejam pakaļ ekipējumam.
Nastja noglāstīja univera raupjo sānu un pārliecinoši devās uz laboratorijas tālāko stūri, līdz šūnai ar "golemu". Tarass vilkās aiz muguras, dvēselē sevi lamādams, ka piekritis šim piedzīvojumam. Bet atkāpties bija par vēlu. Atteiksies no desanta - un Dievs zina, kā Nastja uz to reaģēs. Varbūt vispār pārtrauks ar viņu sarunāties.
Viņi atrada visu, kas varētu būt noderīgs īsai ekspedīcijai uz citu Zaru: unikus, avārijas komplektus, kvestus un pat ieročus - "universālus" un anihilatoru "šukra", uz ko Nastja pat nebija cerējusi. Lai gan tajā pašā laikā viņa ar aizvainojumu atzina, ka vēlētos, lai viņiem būtu pāris "gloki" un pats prastākais drimmers. Tarass nebija pārsteigts par draudzenes prasībām, bet iekšēji priecājās, ka viņiem nav tik spēcīgu ieroču. "Gloks" bija "kvarku sarāvējs", bija īpaša lauka izstarotājs, kas matēriju pārvērta par radiāciju, bet drimmeri p- daudzdimensionāli efektori, kas spēja sakļaut dimensijas un topoloģiski mainīt Visuma materiālo struktūru. Tieši tādus izmantoja tiesneši, lai kontrolētu Spēli - kā tiesnešu "nūjiņas", un tikai pateicoties tiem cilvēkiem divu, daudz spēcīgāku nekā cilvēce, spēlētāju savstarpējās cīņas laikā, izdevās saglabāt savu neatkarību.
- Es domāju, ka mums būs vajadzīgs arī transportlīdzeklis, - sacīja Nastja, kritiski aplūkodama savu draugu.
- Transgress mūs izmetīs jebkurā invarianta vietā, - iebilda Tarass.
- Izmest jau izmetīs, bet tad mēs paliksim paši par sevi un atdursimies pret pārvietošanās problēmu.
- Ko tu iesaki?
- Paņemsim "golemu".
Tarass iesmējās.
Nastja pārsteigti paskatījās uz viņu.
- Ko smieklīgu, es pateicu?
- Neapvainojies, es tikai iedomājos, ka "golema" nozagšana vairs neko neizmainīs, ņemot vērā paveikto. Par vienu ģeo vietu vairāk, par vienu mazāk - kāda vairs atšķirība? Sods būs tāds pats.
Nastja sarauca uzacis, padomāja, pasmaidīja.
- Man šāda pieeja patīk labāk. Lai arī mēs neko nezogam, bet aizņemamies vajadzībai. Vai kādreiz esi vadījis "golemu"?
- Nebija vajadzības. Bet galu galā tajā ir iebūvēts inka kontūrs ...
- Es arī tā domāju. Tiksim galā.
Nastja, ietērpta sudrabaini baltā unika “zeķē”, ar "universāla" tornīti uz pleca, piegāja pie “golema” tetraedra.
Šis transporta un aizsardzības komplekss tika izveidots darbam jebkurā agresīvā vidē un ekstremālos apstākļos. tāds varēja ienirt pat zvaigznes troposfērā, izturēt milzīgus spiedienus un gravitācijas laukus, pasargājot pilotu no atklātā kosmosa ledainās elpas un no jebkura veida ieročiem, izņemot varbūt kompaktifikatorus un drimmerus. Grigorija Belija laboratorijā uzglabātais "Golems" bija novecojis modelis, pašreizējie absolūtās aizsardzības komplekti bija ievietojami kompensācijas skafandra jostā, taču tas bija darba kārtībā, tam bija pienācīgas enerģijas rezerves un to varēja lietot jebkurā brīdī. Nebija zināms, kāpēc Nastjas vectēvs turēja to pilnīgā lidojuma gatavībā. Varbūt Belijs vecākais pārapdrošinājās, atceroties nianses par pagātnes zemiešu un Spēlētāju konfrontāciju.
Golema Inks nebija bloķēts un mierīgi ielaida aparāta vēderā divus pasažierus. "Golems" bija paredzēts vienam pilotam, taču tā iekšējais darbības apjoms varēja uzņemt divus un ar zināmu piepūli arī trīs cilvēkus.
Ieslēdzās sakaru sistēma.
"Sveicu jūs uz simt trīspadsmit "gamma" glābšanas kapsulas klāja," pasažieru galvās atskanēja inka maigais mentālais baritons. "Gatavs pieņemt ievadu. Kurš no jums ir draivers-prima?"
- Es! - skaļi paziņoja Nastja. Pagriezusi galvu pret Tarassu, diplomātiski piebilda:
- Ja vien tu neiebilsti.
Tarasam iebildumu nebija.
- Atbildības kvalitāte pieņemta. Klausos jūs.
- Uzmanīgi ieņemt univera starta kameru. Procedūra standarta - izeja transgressa "virknē". Tad transgress mūs desantēs vajadzīgajā invariāntā, kur sāksies darbs. Izeja kosmosā - "inkognito" režīmā.
"Ievada programma pieņemta".
Golēma iekšējās kameras sienas "izzuda", ļaujot pasažieriem redzēt visu apkārt notiekošo. Ierīce izmainīja formu, kā šķidrs metāla piliens slīdēja uz univera atvērto membrānu, brīdi pakavējās un ieplūda lūkas atverē.
Satumsa. Tomēr uzreiz univera iekšējais dobums iedegās ar maigu opāla gaismu, apelsīna šķēlītēm līdzīgās ierīces sienas, kļuva redzamas.
- Sazinieties ar univera Inku.
viena sekunde, otra ...
- Klausos, - jauniešu ausīs atskanēja vienmērīga Unika Inka balss. - Kā varu palīdzēt?
Nastja pārgāja uz mentālo komunikāciju; viņas mentālā balss tika pārraidīta caur emkana kontūru arī Tarasam.
"Izeja uz transgressa līniju".
Iestājās vēl viens divu sekunžu klusums.
"Šī izeja nav kodēta, bet sagatavota tikai "ruod asker" grupas dalībniekiem. Kāds ir jūsu kompetences līmenis?"
"Esmu Anastasija Belaja, tieša "Road-Asker" komandiera Grigorija Belija pēcnācēja. Lūdzu, atveriet līniju. Īpaši svarīgs gadījums!"
Tarass neviļus nodrebēja, neredzot šajā pasākumā nekādu īpaši svarīgu nozīmi, taču dialogā neiejaucās.
"Atbildības kvalitāte ir pieņemta. Iniciēju pāreju."
Gaisma univera dobumā nodzisa.
Uz mirkli radās bezsvara stāvoklis, to nomainīja gravitācijas vilnis, kas izstiepa ķermeni, un atkal - bezsvars, bet jau citāds, iesūcošs, sevī izšķīdinošs ...
"Golema" pasažieru acu priekšā parādījās nestabilas miglainas sienas, kas ierobežoja redzamību, radot noteiktu bezveidīgu apjomu. Tās viegli kvēloja. Reizēm tajās izgaismojās caurumi, kuros uzliesmoja un uzreiz nodzisa klusas zvaigznītes. Tad vienā no sienām izveidojās sarkanīgi violets uzbriedums, no tā strauji izauga kāda dzeloņaina struktūra ... un "golems" iekārās ažūrā izgaismotā caurulē, kas abos virzienos sniedzās bezgalībā.