Pēdējā frāze izklausījās pēc vārdu spēles pat marsiešu valodā, taču Tuskubs tam nepievērsa uzmanību.
- Esmu visu pateicis, Debesu Dēls. Man ir ar ko sagaidīt tavus ciltsbiedrus, ja viņi nolems tev sekot, es nebaidos no viņiem. Tavs un manas meitas liktenis ir izlemts!
Viņš pagrieza Losam muguru.
- Iemest apakšējā alā zirnekļiem.
Platforma ar Tuskuba pavadoņiem sāka ieslīdēt tunelī.
Loss atskatījās uz soļiem aiz muguras: viņam tuvojās karavīri ar sagatavotām šautenēm. Tad viņš novērtēja attālumu, kas viņu šķīra no Tuskuba platformas - ne mazāk kā divdesmit metri, - ieskrējās un lēca.
Izmisums deva viņam spēku. Viņš nesasniedza tikai pusmetru, bet tomēr paspēja izmanīties ar pirkstiem saķert platformas malu, ceļgaliem sāpīgi atsitoties pret apakšējo fermu. Pievilkās un uzlēca.
Marsieši melnajos apmetņos bailēs nokrita uz sejām, slēpdami galvas. Aiz muguras izskrēja apsardzes karavīri, paceļot ieročus.
Loss sagrāba tuvāko marsieti uz rokām un ar to aizsedzās.
- Tuskub! Saki, lai viņi nešauj!
Bijušais Marsa valdnieks, izbrīnījies atskatījās, ātri atjēdzās, pamāja ar roku:
- Nogalināt viņu!
Uzliesmoja šāvienu zibšņi. Lodes trāpīja marsietim, viena apdedzināja vaigu. Loss norēcās, izjūtot dusmas un niknumu, meta drebošo ķermeni karavīru barā, tos notriecot, trīs lēcienos sasniedza ķēdi un acumirklī izmētāja sargus uz visām pusēm, iemeta virsnieku bezdibenī. Otrais virsnieks un viņa padotie šausmās iegaudojās, nometa ieročus un aizbēga.
Loss jau svinēja uzvaru, domājot panākt Tuskubu, kurš steidzās prom, bet šinī brīdī viņam no augšas uzkrita tīkls, viņš sapinās, nokrita uz platformas, kas ievilkās tunelī. Marsieši pūlī uzreiz viņam metās virsū ... Uz mirkli viņš piedzīvoja deža vju sajūtu: tas jau bija ar viņu uz Marsa noticis, ar viņu un ar Gusevu. Liela kaudze, desmitiem sīkstu roku, desmitiem kāju, šauteņu laidnes, dūres ... Lai arī kāds spēks piemita Debesu Dēliem, pret pūli viņi bija bezspēcīgi ...
Trieciens pa galvu aptumšoja apziņu.
Sasprindzis līdz vaidam, Loss piecēlās, sita ar dūrēm pa labi un pa kreisi, bet zem ķermeņa svara nometās ceļos. Viss ir zaudēts, uzplaiksnīja doma. Velti es nepaklausīju Augstajam ... Aelita pat neuzzinās, ka es atlidoju viņai pakaļ ...
Un pēkšņi sitienu viesuļvētra pa galvu un ķermeni, aprima. Loss atkal piecēlās un caur asiņaino plīvuru acīs ieraudzīja nenoteiktu gaisa plūsmu, spoguļaina stikla mirdzumus, virpuļojošu viesuli, kas ielidoja marsiešos. Uzreiz pat nesaprata, ka tas ir ceļabiedrs.
Augstais viegli tika galā ar karavīriem: no katras viņa kustības viņi aizlidoja kā ķegļi, ar lauztiem kakliem un vairs necēlās. Pēc dažiem mirkļiem viņš atbrīvoja no tiem platformu un tuneļa ieeju, pienāca pie Losa. Padeva viņa mauzeri. Viņa seja bija saviebta riebumā un drūma.
- Es taču jums teicu, Mstislav Sergejevič, ka viņš jūs nesapratīs, bet jūs neticējāt. Labi, ka es jums sekoju. Te viņiem atradās vēl pāris lifti. Nu, kā, vai jūs varēsiet paiet?
Galva dunēja, sāpēja krūtis, sāpēja sāni un rokas. Bet Loss pārvarēja nespēku un sāpes, iztaisnojās.
- Varēšu ...
Augstais pakratīja galvu, no portfeļa izņēma pirksta izmēra baltu cilindru, uzberzēja galu lielā vates bumbā un pasniedza inženierim:
- Noslaukiet asinis no vaiga. Un paņemiet savu pistoli.
Loss noslaucīja skrambu, sāpēs noraustījās, sakoda zobus. Sāpes ātri pārgāja. Degunā iesitās nezināma uzbudinoša smarža.
- Šī lietiņa dezinficē un tonizē, - paskaidroja viņu vērojošais Augstais. - Ejam meklēt jūsu Tuskubu. Viņam nepaspēja aiziet tālu.
- Viņš vēlas upurēt Aelitu ...
- Tā ir viņa problēma.
- Man viņa jāatrod ...
- Bet tā atkal ir jūsu problēma. Vispār jau vispirms atradīsim Tuskubu, viņš pastāstīs, kur tiek turēta jūsu princese.
- Mēs šeit aizmaldīsimies ...
Augstais palūkojās apkārt, pamanīja aiz platformas fermas kustību, aiz apkakles izvilka marsieti. Spriežot pēc akselbantēm, zelta uzšuvēm un ordeņiem uz viņa formas tērpa, tas bija virsnieks.
- Pateiksi, kur slēpjas Tuskubs, un dzīvosi! Marsiets iesmilkstējās, aizvēra acis, vāji raustīdams saliktās rociņas.
- Pārtulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič.
Loss iztulkoja.
Marsietis nomurmulēja:
- Viņš atrodas dieva Hao templī ...
- Kur tas ir?
- Augšā ... vulkāna krāterī ...
- Aelita ir kopā ar viņu?!
- Jā, Debesu Dēls ...
- Ved!
Marsietis ātri sāka māt ar galvu.
- Klausos, Debesu Dēls, nenogalini, Debesu Dēls, es vedīšu Debesu Dēlu pāri melnajam tiltam, tā būs ātrāk, Debesu Dēls ...
- Uz priekšu! - Augstais viņu pastūma.
Šahtas pretējā pusē, uz platformas, no kuras lēca Loss, parādījās marsiešu vienība ar zibeņus metošo mašīnu. Nozibsnīja. No spirāles norāvās spilgti zilas uguns bumba, kas ietriecās šahtas sienā, blakus tuneļa izejai, kur atradās Loss un Augstais.
Norībēja. Uz visām pusēm lidoja akmens lauskas un dūmu grīstes.
- Ak tu velni! Nav laika ar viņiem ņemties.
Skrienam!
Viņi metās skriešus pakaļ Tuskuba gvardes virsniekam, iegriezās pa atvērtajām sudraba durvīm un laikus. Nākamā elektriskā bumba ielidoja tunelī, eksplodēja, piebeidzot vēl dzīvos marsiešus. Tuskuba sargi, tāpat kā viņš pats, nevienu nesaudzēja: ne svešus, ne savējos.
Marsiešu virsnieks aizveda viņus pie pacēlāja, uzbļāva sardzes karavīram. Tas nometa ieroci, apgūlās stūrī, saliecies ielika seju ceļgalos.
Atkal ielīda būrī. Mehānisms sāka darboties, būris rāpās uz augšu.
- Jā, viņi ir labi mehāniķi, - sacīja Augstais, aplūkojot tuvojošos gaismas loku virs akas. - Beztrosu lifti, lekālu sliedes, vibrācijas piedziņas, elektriskie ģeneratori, servomehānismi, žiroskopi ... Un pilnīga hidrodinamiskās un aerodinamiskās tehnoloģijas neesamība! Paradokss! Lai gan, iespējams, viss ir labi izskaidrojams... ja mēs to uztveram kā aksiomu, ka notikusi vietējo likumu pielāgošana kādam atsevišķam parametram.
Loss uz šo ceļabiedra runu nereaģēja. Viņš atpūtās, domādams par Aelitas tēvu, kurš nebija atteicies no saviem principiem, par Aelitu, un viņa sirds sacietēja. Viņu gribēja nogalināt! Bez iemesla! Tikai tāpēc, ka viņš mīlēja Aelitu! Tad kāpēc viņam vajadzētu kādu žēlot? Lai viņi cieš tikpat stipri, bet ja nevēlēsies ļaut Aelitai iet mierā - lai mirst!
- Jums ir reliģiska fanātiķa seja, - sacīja Augstais. - Par ko tad aizdomājāties?
Loss nomierinājās, novērsās un drūmi pateica:
- Smacīgi šeit ...
Augstais saprotoši pasmaidīja:
- Tur jums taisnība.
Viņi pagāja garām vairākiem tumšiem un apgaismotiem tuneļiem. Marsieši pelēkās krāsās klejoja pa apgaismotajiem, nepievēršot uzmanību būrim ar garām braucošajiem pasažieriem. Karavīri gadījās reti. Visbeidzot būris sasniedza drūmas akmens kapenes, kuras apgaismoja blāva griestu lampa, un apstājās pie metāla fermas bez platformas. Acīmredzot cilvēku izeja uz šo akas līmeni nebija paredzēta.
Gids veikli, četrrāpus, pārskrēja pāri fermai tunelī. Loss un Augstais sekoja viņam.
- Kurp tagad?
- Šeit ir plaisa, kalni ir pārplīsuši, - marsietis steidzās. - Mums jāiet pāri pa melno tiltu ...
- Soļo!
Marsietis saprata pavēli un bez tulkojuma tipināja uz priekšu, lūkodamies atpakaļ, atiezdams zobus.
Īss tunelis aizveda viņus līdz gigantiskas aizas malai, kuras dziļumos bija pelēka migla. Laiku pa laikam no miglas uzplūda dūmakainas strūklakas, no vertikālajām sienām atspoguļojās rūkoņa kā dobja atbalss. Sienas turpinājās uz augšu lielā augstumā un tur gandrīz sakļāvās, bet ar no augšas spīdošo dienasgaismu pietika, lai vairāk vai mazāk brīvi orientētos aizā.