- Pats mācīji, ka galvenais dzīvē ir atrast sevi. Kāpēc es to nevaru izdarīt šādā veidā?
Pāvels apstaigāja mazdēla istabu, kuru tas bija pārvērsis par veclaicīgu mājokli ar grāmatu plauktiem un retumiem caurspīdīgos skapjos, kurus vecākie Ždanovi ieguvuši ceļojumos pa Laiku Koku.
- Šķiet, ka tu pieaudz, zēn. Tas iepriecina.
- Tātad tu palīdzēsi?
- Pamēģināšu. Lai gan nesolu ātru risinājumu. Vajadzīga pielaide, pamatojums, plus laiks, plus ... - Pāvels nepabeidza.
Tarass pielēca, saspieda viņu apskāvienos:
- Paldies, vectēv! Tu esi mans labākais vectēvs pasaulē!
- Neesmu pārliecināts, vai tev tas tiešām vajadzīgs, bet kāpēc gan ne? Ja esi izvirzījis mērķi - sasniedz to. Ceru, ka tādēļ nepametīsi mācības?
- Man ir brīvlaiks, palikuši vēl divi mēneši.
- Tad uz redzēšanos.
Pāvels izgāja.
Tarass paskatījās uz dīvāna guļošās grāmatas vāku, pacēla dūres un izdvesa triumfējošu saucienu:
- Johoho! ...
Pirms starta
Vēl nesen Mstislavs Sergejevičs Loss bija spēcīgas miesasbūves vidēja auguma cilvēks. Seja noskūta, ar skaistu lielu muti, kas pauž gan gribu, gan mūžīgas šaubas, piederību viņa iekšējai pasaulei, miglas, lietus un skumju pasaulei. Trīs ar pusi gadu laikā, kas bija pavadīti uz Marsa, un pusgada laikā uz Zemes, viņš bija zaudējis svaru, novecojis, sejā iegriezušās priekšlaicīgas grumbas, lūpas ieguvušas bezcerības izteiksmi. Tikai inženiera acis nemainījās, tās bija uzmanīgas, gaišas, it kā ar pa priekšu lidojošu skatienu, ielūkotos nezināmās, nevienam citam nepieejamās tālēs.
Ziņa, ka Aelita ir dzīva un viņu gaida, deva šīm acīm valgu cerību mirdzumu. Pārējā viņš palika vīrietis uz vecuma robežas, saspringtajā darbā turoties pie vēl jaunās sirds.
Nepārliecinājis Gusevu lidot uz Marsu, Loss atkal izlika pa pilsētu sludinājumus, īpaši necerot uz rezultātu. Ceļabiedri jau nu atradās un uzmācīgi piedāvāja viņam savu kompāniju, bet tie bija tikai Petrogradas zēni. Tas vienlaikus uzjautrināja un sadusmoja. Pieaugušie apgāja darbnīcu Ždanovskajas krastmalā ar verstes līkumu.
Gadu ilga darba rezultātā mehāniskajā rūpnīcā "Petrogradskij korabeļščik" Losam izdevās izveidot marsiešu tipa motoru ar uzlabojumiem un uzbūvēt nelielu lidojošu laivu diviem pasažieriem. Viņš izjauktā veidā iekrāva šo laivu lidaparātā, cerot to izmantot uz Marsa, lai meklētu Aelitu. Sākumā rūpnīcas vadība nevēlējās šķirties no diskveida laivas, Losam nācās iet uz Zinātnes tautas komisariātu, sūdzēties komisāram Putinsonam, kurš par laimi izrādījās Guseva draugs, un jautājums tika atrisināts.
Kosmiskās raķetes transportēšana no Amerikas, no Mičiganas ezera krastiem, kur tā nokrita, uz Krieviju kļuva par pašu vieglāko problēmu. Visgrūtāk bija pierādīt NKVD varasiestādēm, ka kosmosa kuģa piloti nav marsiešu spiegi. Galu galā Guseva sakari paveica savu, un viņus lika mierā. Loss jau mierīgākos apstākļos laboja savu sadauzīto, pārsprāgušo aparātu. Kaut arī mežonīgā nervu spriedzē. Visu laiku šķita, ka viņš kavējas, ka Aelita tur tiek spīdzināta un viņu tūlīt iemetīs karalienes Magras labirinta šahtā.
Trešdienas, divesmit astotā maija vakarā, viņš pēdējo reizi pārbaudīja deviņmetrīgās olas stāvokli, instrumentus, kravu un devās uz Pulkovas observatoriju.
Observatorijas direktors Struganovičs viņu sagaidīja personīgi un paspieda roku.
- Esmu ļoti priecīgs, biedri Los, daudz esmu par jums dzirdējis! Runā, ka jūs atkal dodaties uz Marsu?
- Lidošu, - Loss apstiprināja. - Rīt no rīta. Tikai gribu paskatīties uz planētu caur teleskopu, vai atļausiet?
- Jums - ko vien vēlaties. Novērošanas apstākļi gan nav ideāli, Marss tagad atrodas zemu virs horizonta, bet aplūkot to varat. Tikko nodevām ekspluatācijā jaunu Maksutova sistēmas teleskopu, kas ir ļoti spēcīgs, caur to var saskatīt uz Mēness pat mušu.
- Man nevajag mušu, - Loss nepacietīgi smaidīja. - Vai Marsu vērojat?
- Kā saka - ne acis neatraujam. Redzējām uzliesmojumus, kaut kādas dzirksteles, sarkanus dūmus - kā no ugunsgrēkiem. Vai varat paskaidrot, kas tur notiek?
- Joprojām karo... - Loss nomurmināja. - Lai gan Tuskubam jau vajadzēja apspiest sacelšanos ...
- Jūs runājat par Inženieru Augstākās padomes vadītāju?
Loss pamāja, nebūdams pārsteigts par akadēmiķa zināšanām. Acīmredzot Guseva lekcijas apmeklēja arī republikas zinātniskā inteliģence, un visi zināja kas notiek uz Marsa. Dabiski - paša Guseva izpratnē un interpretācijā.
- Nāciet, Mstislav Sergejevič. Mākoņu pagaidām nav, kaut ko saskatīsim.
Direktors aizveda Losu pie teleskopa.
Observatorijas lielais kupols pacēlās virs kalna kā tumšs milzenis uz zvaigžņotās debess fona. Kupolā bija redzama plaisa, caur kuru teleskopa caurule raudzījās debesīs.
Astronomi atbrīvoja vietu īpašajā krēslā pie okulāriem, ar cieņu nolūkojoties uz viesi.
Loss apsēdās, aizturējis elpu, sajuta saspringumu krūtīs un vieglu reiboni. Viņš aizvēra, tad atvēra acis, piespieda seju pret mīkstajiem gumijas gredzeniem. Acu priekšā dejoja sarkans plankums, izplūdis kā lietus straumēs. Loss pamirkšķināja, koncentrējās. Marss parādījās acu priekšā kā jūtami masīva akmens bumba.
- Tuma ... - viņš nočukstēja, redzot pazīstamās Marsa tuksnešu un kalnaino zemju aprises. - Azora ... Liziazīra ...
Pār Azoras brūni oranžo līdzenumu, kas bija noklāts ar izžuvušu kanālu plankumiem un dzīslām, vēlās gaišāka smilšu vētras lavīna. Liziazīra bija aizklāta ar dūmiem un putekļiem, šajā samtainajā muslīnā laiku pa laikam uzzibsnīja un apdzisa spilgti punktiņi. Parādījās zvaigznes formas tumšs plankums, no kura stiepās visos virzienos savērpti zirnekļtīklam līdzīgi pavedieni.
- Soacēra!
Marsa attēls sāka peldēt, sašķobījās. Loss uzreiz nesaprata, ka tā ir viņa asara ... Viņš atrāva seju no okulāriem, ātri izberzēja acis, bet, kad viņš atkal atbalstīja pieri pret tubusu, ieraudzīja tikai blāvu, bordo-brūnas krāsas mirdzumu, izgaistošu tumsā.
- Marss aiziet zem horizonta, - viņam vainīgi paskaidroja.
- Kaut ko saskatījāt? - viņu ielenca uzmanīgas, azartiskas, ziņkārīgas sejas.
- Svešu pasauli, - viņš klusi pateica, paņemot mutē pīpi bez tabakas; Loss nesen bija atmetis smēķēšanu, taču viņš nebija atteicies no ieraduma sūkāt pīpīti. - Mirstošu pasauli ... kura ir jāglābj.
Sirdī dega uguns. Uguns plūda pa dzīslām. Galva kūpēja. Gribējās iekliegties cik jaudas: Aelita, sagaidi! Bet viņš savaldījās, izjūtot mutē savas elpas sūrumu.
Observatorijas direktors pavadot viesi kaut ko teica, aicināja uz savām mājām, apsolīja visu iespējamo palīdzību, un Losam pat radās ideja viņu ņemt par pavadoni. Bet, uzmetis skatienu Struganovičam, viņš saprata, ka tas neizturēs lidojumu. Vēl ne vecs vīrietis, bet irdens, ūdeņains, kā medūza, kabineta zinātnieks. Nevis ceļotājs.
Nodomāja kā par kaut ko izlemtu: "būs jālido vienatnē".
Viņu atpakaļ krastmalā atveda ar observatorijas automašīnu.
Loss ienāca pa vārtiem, kurus apsargāja sarkanarmietis.
Apgaismotais darbnīcas pagalms bija atbrīvots no sarūsējušajiem dzelzs gabaliem, cementa mucām, samudžinātām drātīm, darbgaldu detaļām un mēslu kaudzēm. Pagalma aizmugurē no iekšpuses apgaismoti spīdēja augstā šķūņa putekļainie logi.
Mazās durvis tajā bija pusatvērtas, pie sliekšņa uz ceļgaliem tupēja strādnieks un pārlūkoja instrumentus.
- Būtu nu gājis mājās, Hohlov, - teica Loss. - Viss jau ir savākts, noregulēts, sasaiņots. Atpūties.
- Viesis pie tevis, Mstislav Sergejevič, - atbildēja strādnieks, pamādams uz durvīm. - Aplūko ierīci.