- Sēdies, Mstislav Sergejevič. Ir pienācis laiks iesniegt biedram Tuskubam mūsu pilnvaras.
Loss, kā apdullis skatijās krāterī, kas pildījās ar uguni un dūmiem, pievērsa skatienu ceļabiedram, un viņu pārsteidza Augstā sejas izteiksme: tā bija kareivīgi dzīvespriecīga, dedzīgi iedvesmota.
Trakums un nežēlīga bauda zvīļoja viņa acīs kā norūdzis vīns.
Loss nodrebēja. Bet ceļabiedra izsauciens steidzināja:
- Ātrāk, ātrāk, viņš aizies!
Laiva pacēlās, aiz sevis atstājot sanīkušo virsnieku-gidu un kur kuros paslēpušos, zenītiekārtas apkalpi.
Dūmi, uguns virpuļi, dūkoņa un sprēgāšana ...
Laiva iegremdējās dūmu plīvurā, pagriezās un uzkārās virs melnās ekipāžas, kas mēģināja apgriezties.
Augstais divas reizes izšāva no mauzera uz mašīnas priekšgalu. Tā apstājās. No abām pusēm atvērās durvis. No tās izlēca trīs marsieši melnos apmetņos un metās prom. Pa durvīm izliecās kareivis zilidzeltenā formā, drosmīgi pacēla ieroci pie pleca, lūkojot aizstāvēt savu kungu. Augstais izšāva vēl vienu reizi, tad nolēca lejā uz akmeņiem, ielīda kabīnē un izvilka vēl vienu marsieti melnā, ar zizli rokā. Tas bija Tuskubs.
- Vai tas ir viņš?
Loss norija rūgtas siekalas un pamāja ar galvu.
- Viņš…
- Paņemiet viņu pretī.
Augstais satvēra Tuskubu aiz apmetņa, iemeta pāri laivas malai un iekāpa pats.
- Braucam.
- Pagaidiet! - Loss atjēdzās. - Aelita! - Noliecās pār Tuskubu. - Kur ir tava meita? Kur ir Aelita? Viņa ir jāglābj!
Bijusī Marsa valdnieka bālā seja palika drūmi nicinoša. Bārda nodrebēja, it kā viņš grasītos smieties.
- Viņas šeit nav.
- Kur viņa ir?!
- Tālu...
- Runā! - Loss satvēra Tuskubu aiz apmetņa atlokiem. - Runā slepkava, kur atrodas Aelita!
- Nomierinieties, Mstislav Sergejevič, - Augstais izmeta, paceļot laivu. - Tūlīt mēs noorganizēsim viņam nopratināšanu pēc formas un paņēmieniem, un viņš visu pateiks pats.
Loss atlaida Tuskuba rīkli, apsēdās, sakumpis, smagi elpoja. Sāpēja sirds. Acis sedza migla. Aelita turpināja būt nesasniedzams sapnis.
Laiva izlidoja no dūmu mākoņa, apsēdās sākotnējā vietā. Šeit vairs nebija neviena marsieša. Bija aizbēdzis arī virsnieks-gids.
Augstais ar rāvienu izmeta Tuskubu no laivas un nolika uz zemes. Noliecās pār viņu. Neskatoties uz to, ka Tuskubs bija krietni garāks par saviem padotajiem, Losa pavadonis blakus viņam šķita kā milzis.
- Tulkojiet, Mstislav Sergejevič.
Loss pielika pūles lai nomierinātu roku drebēšanu, ievilka elpu.
- Kur ir Aelita? ...
- Vēlāk, par to vēlāk! Lai viņš vispirms atbild uz maniem jautājumiem. Kas ir Dieva Hao vāle?
Tuskubs turpināja skatīties savā priekšā, neko neredzot un nedzirdot.
Loss atkārtoja jautājumu.
Aelitas tēva acīs iedegās tumša, nežēlīga uguns. Melnās lūpas sakustējās:
- Visi, kas uzzināja Vāles noslēpumu, ir miruši!
- Pareizi, - pamāja Augstais. - Bet viņam pašam jau nu gan būtu jāzina, jo viņš bija augstākā amatpersona?
- Jūs arī mirsiet, - piebilda Tuskubs.
- Ļoti optimistisks paziņojums. Protams, mēs visi nomirsim ... agrāk vai vēlāk. Nav nozīmes. Tulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič, ja viņš neteiks, es atradīšu veidu, kā atraisīt viņa mēli. Viņš dzīvos, bet dzīvos kā invalīds!
- Kāpēc tas vajadzīgs? - Loss saviebās.
- Velns būtu parāvis šīs jūsu inteliģentās manieres! Ja man būtu lingvers, tolmačs nebūtu vajadzīgs. Tulkojiet!
- Es nebaidos no Debesu Dēliem! - Tuskubs nicinoši teica, paceldams zodu.
Tajā pašā sekundē Augstais sagrāba viņu aiz rīkles un pacēla uz izstieptas rokas. Tuskuba acis izlīda uz pieres, vaigi kļuva zili. Viņš konvulsīvi atgaiņājās ar zizli. Nosvilpa zilas liesmas asmens, un zibeņu metamo mašīnu pāršķēla divās daļās. Ietriecās Augstajam vēderā.
Loss gaidīja, ka izšļāksies asinis, un viņa ceļabiedrs nokritīs, ar izgāztām zarnām. Bet nekas nenotika. Augsto izglāba caurspīdīgā plēve, kas bija pārvilkta virs apģērba. Viņš izrāva zizli, niknumā aizmeta marsieti malā, atņirdzās, aplūkojot neparasto ieroci.
- Maģija, vai? Neizskatās gan. Maģiskais potenciāls šajā invariantā ir ārkārtīgi zems. Tas ir tikai spēcīgs elektriskās izlādes ierosinātājs.
Viņš atkal pielēca pie Tuskuba, pacēla viņu gaisā aiz matiem.
- Es vairs te nelūgšos! - Viņš pagriezās pret Losu. - Es ceru, ka viņš vēl ir vīrietis? Ja viņš neatbildēs, viņš zaudēs savas vīrišķās īpašības. Nu?!
- Vai nav... - nomurmināja Loss.
- Netraucējiet, Mstislav Sergejevič! Vislabāk ar tādiem kā viņš ir runāt no spēka pozīcijām, citu valodu tādi nesaprot. Maz ticams, ka viņam patiks izredzes palikt kastrātam visu atlikušo dzīvi.
- Nevajag pazemot cilvēku ...
- Šajā gadījumā mūsu priekšā ir gūsteknis, kurš sagūstīts kaujas laukā. Un, starp citu, viņš jūs gan nežēloja. Pasakiet viņam, ka nav jēgas no sevis veidot lielmocekli un varoni. Neviens neredzēs un nenovērtēs.
Aizķeroties, Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Tuskubam.
Aelitas tēva acīs parādījās šaubas. Viņš noraustījās, nogārdzās. Augstais atbrīvoja pirkstus, atlaida gūstekņa kaklu.
- Muļķis ... - bijušais Marsa valdnieks svilpjoši nogārdzās, masēdams kaklu. - Man nav ko zaudēt, es jau esmu miris... Es ne no kā nebaidos ... bet, ja vēlas - lai mirst arī viņš. Pasaki viņam, Debesu Dēls... pasaki viņam, ka Dieva Hao Vāle ir simt piecdesmit ollo no šejienes, uz ziemeļiem... Saki, ka Dieva Hao Vālei nevar tuvoties - tā spīd kā Soacr un nogalina kā citli... Saki viņam, ka Dievs Hao jebkuru sodīs kas pārkāps otro Svēto Slieksni un pienāks pie Vāles, kas iznīcināja kalnu cilti...
Tuskubs noelsās, nokrita uz ceļiem un sāka kaut ko meklēt zem sava apmetņa.
Loss steidzīgi iztulkoja teikto Augstajam, un pielēca pie vecā vīra. Paņēma viņu aiz elkoņa. Bet viņš atgrūda inženiera roku.
- Jūs visi mirsiet... mēs ietrieksim raķeti Liziazirā, Dieva brūcē... uzspridzināsim Tumu... - viņa balss kļuva vājāka, smalkāka līdz pīkstēšanai.
Tad Tuskubs pēkšņi izrāva roku no apmetņa apakšas un izšāva uz Augsto no kristāla gredzena ar rokturi.
No gredzena izlidoja zila uguns bumbiņa, ietriecās ceļabiedra krūtīs ... un atstarojās kā no spoguļa, izveidopjusi dziļu kūpošu vagu akmeņainā zemē.
Augstais atsprāga atpakaļ, viņa seja izķēmojās. Viņš paķēra mauzeri un izšāva. Lode atmeta Tuskubu vairākus metrus klints virzienā. Bijušais Marsa valdnieks nokrita atmuguriski, ar rokām skrāpēdams krūtis, izliecās lokā un sastinga.
- Ko jūs izdarījāt?! - Loss iekliedzās.
- Nenovaldījos, - Augstais atbildēja ar greizu smīnu. - Kaitīgs un ļauns bija tas vecis, ko tur žēlot. Un es neesmu pieradis sev ko liegt... Kopumā viss tāpat skaidrs. No šī brīža mūsu ceļi šķiras, Mstislav Sergejevič. Kā teikts dziesmā: dots rīkojums - uz rietumiem, viņai - uz citu pusi ... Precīzāk gan, nevis uz rietumiem, bet uz ziemeļiem, kā es pēc jūsu vārdiem sapratu, tieši tur atrodas Dieva Brūce, kurā palikusi Dieva Hao Vāle. Nu, bet jums tiešām citā virzienā. Meklējiet savu princesi. Manuprāt, jums vairāk vajag pašu procesu, nevis rezultātu.