Augstais pārlūkoja kūpošā krātera apkārtni, paskatījās uz sauli, gatavu pazust aiz klinšu zobiem un iekāpa laivā. Pacēlās gaisā, atgriezās, vērtējoši paskatījās uz Losu.
- Patiesībā nav manos principos atstāt lieciniekus... kaut arī iespējami izņēmumi. Maz ticams, ka jūs spēsiet radīt draudus manu grandiozo plānu īstenošanai. - Viņš uzmeta mauzeri uz smilšu kaudzes. - Pievāciet savu muzeja eksponātu, Mstislav Sergejevič, man tas vairs nebūs vajadzīgs, bet jums tiks dota iespēja izdzīvot. Palieciet sveiks.
Laiva pacēlās augstāk, pariņķoja virs krātera un ienira dūmos. Minūti vēlāk no turienes lēnām parādījās gaisa kuģis.
Loss attapās un metās pie Tuskuba. Tas vēl elpoja. Sakustējās, atvēra baltas acis.
- Kas... te ir?…
- Es, - Loss vainīgi nomurmināja.
- Debesu... Dēls...
- Kur ir Aelita?
- Debesu... Dēls... atlidoja... veltīgi... Aelita ir mirusi...
- Neticu! Nevar būt!
- Un tu... arī... mirsi...
- Kur viņa ir?! Ja viņa ir mirusi, kur viņa ir apglabāta?!
- Viņa palika... pie Vāles... apsargāta... mēs tur nometīsim... raķeti... Tuma uzsprāgs... šis upuris... kalpos kā mācība...
- Jūs esat traks! Ja viņa ir pie Vāles, tad viņa ir dzīva?!
- Nemeklē viņu... Debesu Dēls... tu iesi bojā...
- Kā man nokļūt pie Vāles?
- Tu esi ietiepīgs...
- Es viņu mīlu! Viņa ir mana dzīvība!
Tuskubs pievērsās ar aklu skatienu uz Losu, viņa acis uz dažiem mirkļiem apskaidrojās.
- Jūs esat kā Magacitli ... neganti un pilni dzīvības ... varbūt es kļūdījos ... un Marsa glābšana ir Debesu Dēlu rokās ... bet ir jau par vēlu ...
- Nav par vēlu!
Tuskuba acis apdzisa.
Loss notupās pie viņa uz ceļiem un sāka raudāt. Bet bijušais Marsa valdnieks vēl bija dzīvs.
- Lido uz ziemeļiem ... - viņš tikko dzirdami nočukstēja. - Baltais kalns ... pāršķelts uz pusēm ... ala ... nobrauciens ... kupraina mašīna ... tālāk pats ... baidies sava biedra ... viņš nevienu než ...
Čuksts pārtrūka. Elpošana apstājās. Tuskubs bija miris. Viņa acis palika atvērtas.
Loss pacēla galvu, gandrīz iegaudojoties no melanholijas. Bet acīs iedūra lielas zaļganzilas zvaigznes stars. Tā bija Zeme. Tad viņš piecēlās un klupdams devās lejā krāterī. Atrada ceļabiedra atstāto laivu, pacēla to strauji tumstošajās debesīs ...
Viens
Pēc stundas viņš bija spiests pārtraukt lidojumu un nosēdināt laivu uz brīnumainā veidā atrastas līdzenas dzegas starp stāvajām klintīm. Pirmkārt, naktī kalnos bija tik auksti, kā ziemā Krievijas ziemeļos, un, otrkārt, tumsā nebija iespējams orientēties. Atrodot laivas aizmugures ligzdā sarullētu brezenta rulli, Loss apsedzās ar to un drebinādamies, kaut kā izturēja līdz rītam.
Saule parādījās starp klinšu greizajiem zobiem, izgaismoja kalnu panorāmu. Loss nolaizīja no brezenta sarmu, atcerējās mugursomu, izņēma blašķi un iedzēra malku spirta. Ugunīgs kamols noripoja pa barības vadu, izsita acīs asaru, aizrāva elpu. Bet toties pēc dažām sekundēm drebuļi atstāja sastingušo, pārgurušo ķermeni.
Loss pavēcināja ar rokām, sasildīdamies, izdarīja piecdesmit pietupienus un iekāpa laivā. Domīgi nomurmināja:
- Lūk mēs atkal esam kopā - es un vientulība ... Liktenis laikam tāds? Vai arī es esmu sadusmojis Dievu ar savu stulbumu? Turpinu mēģināt iekāpt tajā pašā straumē ...
Un tūlīt atnāca satraucoša doma: Aelita ir dzīva! Un viņai draud briesmas! Nekavējoties jālido, lai viņu glābtu! ...
Laiva pacēlās, čaukstinot nogurušos propellerus. Plaši pavērās apvārsnis. Sapnis atkal pamāja ar pirkstu Losam. Sapnis, kura nozīmi viņš neizprata. Tomēr tas vairs nebija svarīgi. Vai arī vēl nebija svarīgi. Viņa dzīvi regulēja nesasniedzamā meklējumu likums, un, kamēr viņa sirds mīlēja un plaušas elpoja, cerība sasniegt savu mērķi saglabājās.
Pagāja stunda, vēl viena ...
Kalni, klintis, aizas, klinšu atlūzu un nogruvumu haoss ...
Pazibēja ezers, krastā mājiņa. Bet Loss neapstājās. Viņš dzirdēja Aelitas balsi, viņa sauca, un pat ar šo himērisko aicinājumu pietika, lai liktu aizmirst par visu un laužot kaklu steigtos uz turieni, kur viņu gaidīja mīlestība.
Kalni kļuva stāvāki, bezdibeņi platāki un tumšāki, aizas līkumainākas un dziļākas. Uz lielākās daļas vulkānu nogāzēm gulēja sniegs. Loss padomāju: kaut nepalaist garām Balto kalnu, šeit gandrīz visi kalni ir balti ar sniegu un ledu.
Bet kalns drīz tika atrasts - milzīgs, kā Olimpa vulkāns, kas caur teleskopiem redzams pat no Zemes, tikai tas patiešām bija pārgriezts ar milzu plaisu, kas plato pāršķēla simtiem kilometru garumā. Šis bija Dieva Hao Ceļš jeb Dieva Brūce. Kaut kur, aiz horizonta, kur izzuda plaisa, Marsa dzīlēs iesprūdusi noslēpumainā Dieva Hao Vāle - vai nu Magacitlu priekšgājēju kosmosa kuģis, vai arī planētas trešā mēness fragments, kuru uz tās virsmas nometis sprādziena spēks. Negribējās domāt par tā organizētāja, dieva Hao vai kāda cita spēku.
Loss vadīja laivu ap kalnu, ielūkojoties daudzajās ēnās, bedrēs un klinšu kraujās. Alu meklēja ilgi, līdz ienāva prātā doties taisni spraugā. Ja nezinātu, ka tai šeit vajadzētu būt, to nekad nevarētu atrast.
Laiva ar grūtībām nosēdās uz bedrainās dzegas alas atveres priekšā. No tās dziļumiem nāca kaut kāda nelāga čaukstēšana, viļņos izplūda siltums. Salīgi drebinādamies, Loss iegāja tumšajā caurumā, pastāvēja, pierodot pie pustumsas. Grīdu klāja oļu un gliemežvāku čaulu slānis. Acīmredzot ala kādreiz bija jūras grota, nezināma kataklizma to bija pacēlusi kalnos.
Laterna sen bija apdzisusi. Loss to izmeta. Nācās iet uz priekšu, paļaujoties tikai uz dzirdi, intuīciju un veiksmi. Tomēr viņš ilgi negāja tumsā. Pēc trīs desmitiem metru uzdūrās restēm, vīlies apstājās. Trūka gaismas, lai brīvi orientētos grotā. Neskatoties uz to, Loss restēs atrada caurumu, restu zaru gali bija izliekti visos virzienos izkusušām lāstekām. Kāds šeit bija izgājis cauri, jau ļoti sen, spriežot pēc sastāvējušām, vecām putekļu, pelējuma un mitra akmens smakām.
Restu otrā pusē alas grīda bija pārklāta ar vienmērīgām kvadrātveida plātnēm, virs kurām gulēja plata metāla tekne. Loss paskatījās uz tukšo tekni un paraustīja plecus. Tā neizskatījās kā transporta maģistrāle, līdzīga tai pa kuru slīdēja platforma tunelī zem Svētā Sliekšņa. Visticamāk, caur šo tekni tika piegādāts ūdens.
Pēc apmēram simts metriem Loss uzdūrās vēl vienām restēm, kas arī bija izdedzinātas ar nezināmu ieroci. Aiz tām stiepās atbalsojoša pazemes telpa, kas bija daudz lielāka par grotu. Loss aizdedzināja sērkociņu, bet neredzēja griestus vai sienas. Pazemes tukšums stiepās gandrīz līdz bezgalībai.
Viņš aizdedzināja vēl vienu sērkociņu un ar perifēro redzi pamanīja zibsni. Ieinteresējās, pienāca tuvāk, iededza sērkociņu. Viņa priekšā pacēlās noapaļots metāla kalns, veidots kā bruņurupucis. Tā laikam bija tā pati kuprotā mašīna, kuru pieminēja Tuskubs. Loss pieskārās "bruņurupuča" aukstajam ķermenim un atvilka roku. Likās, ka tas sakustējās. Bet tas bija tīri psiholoģisks efekts. Jūtoties kā vabolīte, apstaigāja mašīnu, tērējot sērkociņus un domājot, ar ko tā kustas. Riteņu nebija, tikai trīs izliekumi izvirzījās zem "bruņām", izciļņi līdzīgi celmiem. Loss uzsita pa tiem ar mauzera rokturi - trula skaņa, it kā tie patiešām būtu izgatavoti no koka. Kādam nolūkam tos izmanto?
Rievots metāla uzblīdums cilvēka augstumā, sprauga ... Tā izskatās kā lūka. Nu ko, vecais Magacitl, būs jālien iekšā?
Loss pasmīkņāja. Līst nekur negribējās. Bet bija par vēlu atkāpties. Ķēries pie vilkšanas, nesaki, ka pietrūkst spēka.