- Es nezinu, Debesu Dēls ...
- Tad tu mirsi!
- Bet es varu pajautāt acs kapteinim, - marsietis steidzīgi turpināja, - kurš caur spoguli seko debesīm. Blakus atrodas viņa dienesta bunkurs.
- Jautā!
Marsietis uzrāvās, sparīgi sāka tipināt ar kājiņām, grasījās ienirt jumta atvērtajā lūkā, bet dzirkstošais Debesu Dēls satvēra viņu zem padusēm, pacēla gaisā.
- Parādi man, kur atrodas acs kapteiņa rezidence! šausmās acis aizvērušais resnulis, atkal tās atvēra, drebošu pirkstu rādīdams uz torni:
- Tur ... iekšā ...
Milzis pagriezās pret sašķiebto režģoto torni.
- Aiz viņiem! - Tarass pavēlēja "golema" inkam.
Nastja unikā, kurš bija pieņāmis bruņinieka bruņu formu, ar marsieti rokās, nolēca torņa pakājē, kuru apsargāja karavīru vienība brūnās formās. Uz viņu šaut nesāka, aizbēga kur kurais, tiklīdz viņa parādījās to priekšā visā Debesu Dēla tērpa krāšņumā.
Resnais virsnieks, pietupdamies no bailēm, ieveda viņu tornī.
- Vai man vajadzētu tev sekot? - jautāja Tarass.
"Nevajag, gaidi ārā," meitene atsaucās. - Viņi visi ir gļēvuļi, neviens neuzdrošinās šaut uz Debesu Dēlu.
- Esi uzmanīga.
- Neuztraucies, es ātri.
Pagāja minūte, vēl viena, trešā ...
Marsieši sāka kautrīgi lūkoties ārā no aiz mūra akmeņiem un blakus esošo ēku sabrukušajām sienām. Apdzisušās "saules lauskas" nekustīgums viņiem deva drosmi. Viens no drosmīgākajiem karavīriem, izstiepis kaklu, četrrāpus pierāpoja pie “golema”. Viņa izboztajās, bezkrāsainajās acīs kvēloja bērnišķīga ziņkāre.
Tarass joka pēc uz mirkli ieslēdza sirēnu.
Karavīrs palēcās, nokrita zemē un sastinga, aizsedzis ausis ar rokām. Pārējie atkal paslēpās.
- Kas noticis? - teica rācija Nastjas balsī. Tarass, nolamādams sevi par puicisko rīcību, vainīgi noklepojās:
- Karavīri kļuva drosmīgāki, nācās pabaidīt. Vai drīz tur?
- Runājos ar lokatoristiem.
Viņa parādījās dažas minūtes vēlāk, bez pavadoņa. Uzmeta skatienu, sīkajos akmentiņos iespiestajam marsietim, iekāpa "golemā".
- Starts!
Aparāts pārklājās ar spēka ekrānu, kļuva neredzams, uzlēca debesīs.
- Kaut ko uzzināji? - jauneklis neizturēja.
- Viņiem šeit ir vesela atmosfēras un kosmosa kontroles sistēma, - Nastja svarīgi paziņoja. - Viņu galvenais marsietis Husans nolēmis nepieļaut Debesu Dēlu flotes atnākšanu uz Marsa un pavēlēja notriekt visus pienākošos kosmosa kuģus.
- Vai tik tu neputro? Varbūt Tuskubs? Tolstojā Marsa -Tumas valdnieks bija Tuskubs, Aelitas tēvs.
- Tuskubs, cik sapratu, ir gāzts, viņa vietu ieņēmis dienvidu karalis Husans.
- Še tev reize! Vēl viena revolūcija?
- Tas sākās vēl pirmās Losa ekspedīcijas laikā, ja atceries. Un šitā tas beidzās. Tuskubs kopā ar savas gvardes atliekām aizbēga uz ziemeļiem, aiz Lambrekem ... vai kaut kā citādi, kā nu šīs kalnu grēdas sauc. Marsieši runāja par kaut kādu Dieva Brūci, par Hao Vāli - es nesapratu. Bet viņš ir kaut kur tur.
- Mēs šeit nevienu neatradīsim, - Tarass bēdājās.
- Pagaidi, vēl nav vakars. Izrādās, ka lokatora detektori fiksējuši Losa laivas lidojumu. Mūsu aizbilstamie iznīcināja zenītraķešu kompleksu, kas viņus sašāva un aizlidoja uz Svēto Slieksni.
Jaunietis atdzīvojās.
- Aelitai tur bija patvērums!
- Atradīsim Slieksni un meklēsim Debesu Dēlus.
- Tu zini koordinātes?
- Man tika norādīts aptuvenais virziens un orientieri, garām neaizlidosim.
Tarass aizdomīgi paskatījās uz meiteni.
- Viņi tik labprāt tev visu izstāstīja? Paši, bez piespiešanas?
Nastja iesmējās.
- Pabiedēšanai man nācās pāris reizes izmainīt unika formu un uzdot jautājumus tā labi skaļi.
- Ceru, ka miermīlīgo dzīvotāju vidū nebija upuru?
- Nu nemaz nav tik miermīlīgi, tie iedzīvotāji. Uzlido augstāk un dod panorāmu. - Nastjas pēdējie vārdi bija domāti aparāta inkam.
Golems pacēlās trīs kilometru augstumā un pakārās.
Nastja uzmanīgi ielūkojās ainavā zem kājām: pilsētu drupas, no dienvidiem tuksnesis, rietumos plato - viss pārklāts ar kanāliem, galvenokārt sausiem - un ziemeļos kalni.
- Ja ticēt marsiešiem, Svētais Slieksnis atrodas Liziaziras pakājē, bet tas ir aiz tuksneša, dienvidos.
- Tu teici, ka Tuskubs aizbēga uz ziemeļiem.
- Ja neatradīsim Losu un viņa ceļabiedru pie Sliekšņa, lidosim viņus meklēt uz ziemeļiem, uz šo pašu Dieva Brūci. Interesanti, kādu nozīmi marsiešu senči ielikuši šajā vārdā?
- Varbūt tas ir krāteris, nokrituša meteorīta pēdas?
- Pieņēmums ir loģisks, bet pagaidām nedzen zirgus, Ždanov, galu galā viss noskaidrosies. Uz priekšu!
"Golems" metās uz dienvidiem ...
Dieva Hao Vāle
Pēc trīs stundas ilgas klaiņošanas pa tuneli viņš atklāja sevī jaunu īpašību - vēlmi pretoties! Līdz šim Loss dzīvoja ar filozofisku vienaldzību pret to, kas viņam notiek apkārt. Pazaudējis savu zemes sievu, viņš iegāja vientulībā, sevis žēlošanā, pēc inerces turpinot inženiertehnisko darbību. Izgatavoja aparātu. Nedaudz atmaiga, sāka sarunāties ar cilvēkiem. Aleksejs Ivanovičs Gusevs, bijušais sarkanarmietis, kurš piekrita lidot kopā ar viņu uz Marsu, lika Mstislavam Sergejevičam pārvērtēt attieksmi pret pasauli, no jauna pārskatīt cilvēku problēmas, jūtas un vēlmes. Strādnieku līdera, Tuskuba pretinieka marsieša Hora vārdi, ka "neganti un valdonīgi jāmīl dzīve", iekrita dziļi dvēselē. Bet tikai pēc tam, kad bija pazaudējis savu Marsa mīlestību - Aelitu un atgriezies uz Zemes, Loss saprata, ka viens pats viņš nav nekas! Nevienam nevajadzīgs! Viņu žēloja, attāli un bailīgi, kā slimu cilvēku, bet viņam neticēja. Bet viņš nevēlējās, lai viņu žēlo. Viņš sapņoja par mīlestību, par uzticīgu dzīvesbiedreni, par draugiem, kuriem viņš būs vajadzīgs kā gaiss, tāds kāds viņš ir. Tomēr viņš pēc būtības neko nebija darījis, lai iekarotu mīlestību un iegūtu draugus. Dzīvoja sevī un sev. Bet tagad bija pienācis laiks izvēlēties: palikt tam, kāds viņš bija, ar atmiņu un vilšanos slodzi, filozofiskām dīkām pārdomām vai arī kaut ko izdarīt, izmainīt dzīves ritmu, pacelties pāri pasaulīgajiem rūpestiem un vieglajām jūtām, kļūt nevis par vēlmju un garīga slinkuma vergu, bet gan par esības saimnieku! Un Losa sirds, piecdesmit piecus gadus veca vīrieša sirds, piepildot asinsvadus ar asinīm, atšķaidītām ar melanholiju, pēkšņi uzliesmoja ar dusmām un nicinājumu pret sevi un sacietēja. Viņš negribēja mirt, jo nebija pabeidzis to, kā dēļ atlidoja uz Marsu. Viņam nebija tiesību mirt!
Atvērās otra elpa. Redze saasinājās. Loss jau varēja brīvi orientēties tuneļa tumsā, neskatoties uz gandrīz pilnīgu gaismas neesamību. Tikai reizēm uz rupji apstrādātajām sienām vai griestiem gadījās kvēlojošas pelējuma vietas. Šajā iluzoriskjā gaismā viņš ieraudzīja virkni aku un laimīgi aizgāja tām garām. Tad viņš pa metāla cauruli šķērsoja pretīgas smakas izplatošu bezdibeni, pārlēca pāri diviem desmitiem plaisu. Uzdūrās vēl vienai bruņurupucim līdzīgajai mašīnai, ar kādu pats bija nesen braucis, un stundu atpūtās tajā, ērtā krēslā, sūkājot neaizdegtu pīpi. Tad viņš atkal gāja uz priekšu, sakodis zobus, sapņodams par malku ūdens; blašķē ūdens vēl šļakstījās, bet viņš to glabāja, nezinot, cik ilgi vēl būs jāiet.
Spēki beidzās pēkšņi.
Loss pēkšņi sajuta reiboni, apstājās, notupās... un zaudēja samaņu. Bezsamaņa pārvērtās dziļā miegā, īsā, tikai divu stundu garumā. Bet atpūtinātais organisms iesaistījās darbā bez iešūpošanas.